Tur stāvēja kalpi un sulaiņi, kas no oglēm bija sakūruši uguni un sildījās, jo bija auksts; bet arī Pēteris bija nostājies pie viņiem un sildījās.(Jņ.18:18)
Uguns reizē atbaida un vilina.To esam piedzīvojuši, redzot degam kādu māju: tas ir baismīgi, bet arī saistoši.
Pagāniskajiem grieķiem kāda teika stāsta par uguns divējādo dabu; uguns iesākumā esot piederējusi dieviem, bet Prometejs to nozadzis. Tā esot dievišķa, bet reizē saistās ar noziegumu.
Tā tas bija arī ar uguni, kas naktī pirms Jēzus nāves dega augstā priestera pagalmā un sildīja salstošos.
Tā pievilināja Pēteri: „Nāc taču šurp! Neesi tik bailīgs! Jūs – Jēzus ļaudis – taču labprāt biedrojaties! Tikai mierīgi iestājies starp bezdievīgajiem kalpiem! Še ir silti! Še uzzināsi jaunumus!
Pēteris nāca – un pie šī ugunskura aizliedz savu Kungu un Pestītāju. Viņš krita un kļuva par apsmieklu ļaudīm.
Pasaulē deg daudz tādu velnu ugunskuru. Par to būs domājis arī Pēteris, vēlāk rakstīdams par pavestajiem: „Jo, ja tie, kas pasaules gānekļiem mūsu Kunga un Pestītāja Jēzus Kristus atziņā izbēguši, bet tanīs atkal iepīti, zaudē cīņu, tad viņu gals ir kļuvis vēl ļaunāks nekā viņu sākums.”
Pēc kādas lekcijas pie manis pienāca jauns cilvēks un atzinās: „Nāku no ticībā dzīvas ģimenes, bet, kad sāku dzīvot lielpilsētā, mani pievilka tūkstošiem uguņu.Un tā es aizliedzu savu Kungu un pazaudēju visu.”
„Apsargā savu sirdi jo modrīgi! Jo no tās iziet dzīvība,” saka Bībele.
Kungs palīdzi mums uz to un pasargi Tu mūs! Āmen.
Jaunākie komentāri
Jānis / pirms 67 mēn.
Astere / pirms 68 mēn.
Jānis / pirms 68 mēn.
guntabl / pirms 70 mēn.
Armands / pirms 71 mēn.