M.Luters “Pāvila vēstules galatiešiem skaidrojums”-1 

1:1–2 Pāvils, apustulis, ne cilvēku sūtīts, nedz kāda cilvēka, bet Jēzus Kristus iecelts no Dieva Tēva, kas Viņu uzmodinājis no miroņiem, un visi brāļi, kas pie manis ir, Galatijas draudzēm

Tagad, kad esam norādījuši, par ko Vēstulē galatiešiem ir runāts, un īsi izteikuši šīs vēstules saturu, mēs gribam ievada veidā sacīt kādus vārdus par to, kas Pāvilu ir pamudinājis rakstīt tādu vēstuli. Viņš bija dēstījis galatiešu draudzē šķīsto Evaņģēlija un ticības taisnības mācību, taču tūliņ pēc viņa aiziešanas šajā draudzē bija ielavījušies maldu mācītāji, kas sapostīja visu, ko apustulis bija dēstījis un pareizi mācījis.

Evaņģēlijs ir tāda mācība, kas māca ko augstāku par visu šīs pasaules gudrību, taisnību, dievkalpošanu utt., proti, tā māca par grēku piedošanu bez atlīdzības, Kristus dēļ. Evaņģēlijs ļauj visām lietām palikt tādām, kādas tās ir, un slavē tās kā visu labo Dieva radību, savukārt pasaule radību vērtē augstāk par Radītāju, pat mēģinādama ar radības palīdzību izdeldēt grēku, tikt brīva no nāves un nopelnīt mūžīgo dzīvību. Tādus nodomus Evaņģēlijs noraida…….

Kā jau sacīju, šo vēstuli rakstīt apustuli Pāvilu ir pamudinājis tas, ka drīz pēc viņa aiziešanas maldu mācītāji galatiešu draudzē ir nopostījuši to, ko viņš ar tik lielu darbu ilgā laikā bija uzcēlis. Toreiz maldu mācītāji jeb viltus apustuļi bija tādi cilvēki, kuri tautā tika godāti. Tie nāca no apgraizītajiem, no farizeju vidus un ļaužu vidū lepojās ar to, ka ir cēlušies no svētās, izredzētās jūdu tautas. Viņi esot izraēlieši, Ābrahama dzimums, kam ir apsolījumi, tēvi utt. Galu galā viņi esot Kristus kalpi, apustuļu mācekļi, kas ir tos pazinuši un redzējuši viņu brīnumu darbus. Iespējams, arī viņi paši ir darījuši zīmes, jo Kristus Mt. 7:22 apliecina, ka arī bezdievji darīs zīmes.

Maldu mācītāji izmantoja visus viņu rīcībā esošos līdzekļus, lai mazinātu Pāvila autoritāti. Viņi sacīja: kādēļ jūs ceļat Pāvilu tik lielā godā? Ir taču skaidrs, ka viņš pats pēdējais no visiem apustuļiem ir atgriezies pie Kristus. Mēs esam apustuļu mācekļi un uzticamie draugi, mēs esam redzējuši, kā Kristus paveic brīnumu darbus, esam dzirdējuši Viņa sludināšanu. Pāvils ir nācis vēlāk un ir mazāks par mums; turklāt nav iespējams, ka Dievs ļautu mums maldīties, jo mēs nākam no svētītās tautas un esam Kristus kalpi, kas saņēmuši Svēto Garu.

Un vēl: mūsu ir daudz, bet Pāvils ir viens pats – viņš nav bijis kopā ar apustuļiem nedz redzējis Kristu; jā, viņš ilgu laiku ir vajājis Kristus Baznīcu. Vai tad viena Pāvila dēļ Dievs ļautu tik daudzām draudzēm aizklīst maldos? Kad ļaudis, kas tautā iemantojuši tik lielu autoritāti, ienāk kādā pilsētā vai zemē, ikviens raugās uz viņiem ar apbrīnu. Tie ar savu ārišķīgo dievbijību pieviļ ne tikai vientiesīgus, bet arī izglītotus cilvēkus un tos, kuri jau ir nostiprinājušies ticībā, – īpaši tad, ja šādi viltus apustuļi lepojas ar savu izcelsmi, ar tēviem, kā arī ar to, ka viņi esot Kristus kalpi un apustuļu mācekļi.

1:1 Pāvils, apustulis, ne cilvēku sūtīts, nedz kāda cilvēka

Jau pašā savas vēstules sākumā Pāvils aizskar maldu mācītājus, kuri bija lielījušies, ka esot apustuļu mācekļi un nākuši, viņu sūtīti. Pāvilu šie mācītāji nicināja, jo viņš nebija ne apustuļu māceklis, nedz arī nāca, kāda sūtīts, lai sludinātu Evaņģēliju. Pāvils bija ieradies pavisam no citurienes, pats pēc sava nodoma pieņemdams sludināšanas amatu. Pret šādiem uzskatiem Pāvils savu aicinājumu aizstāv un saka: mans amats jūsu sludinātājiem šķiet nicināms; taču, lai kas būtu visi tie, kuri pie jums ir nākuši, viņi visi ir cilvēku vai kāda cilvēka sūtīti, tas ir, vai nu nākuši paši no sevis, bez aicinājuma vai arī ir citu sūtīti. Taču mans aicinājums nav nācis no cilvēkiem, nedz arī no kāda cilvēka – tas ir pārāks par visiem citiem aicinājumiem, kādi vien saņemami pēc tā aicinājuma, kas tika dots apustuļiem, jo mans aicinājums ir nācis no Jēzus Kristus un Dieva Tēva.