M.Lutera “Pāvila vēstules galatiešiem skaidrojums”-2 

1:3 Žēlastība jums un miers no Dieva, mūsu Tēva, un Kunga Jēzus Kristus

Es ceru, ka jūs labi zināt, kas ir žēlastība un miers. Šie vārdi Pāvila vēstulēs ir bieži sastopami, un tagad tie nevienam nav apslēpti. Taču, tā kā aplūkojam šo vēstuli, mēs – nevis īpašas nepieciešamības vai grūti izprotamas nozīmes dēļ, bet gan, lai paši būtu pārliecināti un stingri stātos pretī ķecerībām, kuras radīsies nākotnē – atkārtosim to, ko cituviet jau esam mācījuši, sludinājuši, zīmējuši, dziedājuši un rakstījuši, jo, ja tiek pazaudēts artikuls par taisnību, tad zūd visa mācība. Tā nu ir ļoti nepieciešams to pastāvīgi atgādināt un likt pie sirds, – kā Mozus saka par savu Bauslību 5. Moz. 6:7. Šī mācība nekad nevar tikt atgādināta un uzsvērta pārāk daudz. Arī tad, ja mēs to godīgi mācām un cieši pie tās turamies, tomēr nav neviena, kurš to pilnīgi uzņemtu, ar pilnīgu atdevi un no visas sirds tai ticētu. Tik nolaidīga ir mūsu miesa, kas vairās paklausīt garam.

Šis apustuļa sveiciens pirms Evaņģēlija atskanēšanas pasaulei ir bijis gluži jauns un nedzirdēts. Un šie divi vārdi – žēlastība” un „miers” ietver sevī visu kristīgo dzīvi. Žēlastība piedod grēku, miers dara sirdsapziņu mierīgu. Tie velni, kuri mūs moka, ir grēks un apgrūtināta sirdsapziņa. Taču Kristus abus šos nezvērus ir uzveicis un saminis kājām – kā šajā, tā arī nākamajā pasaulē. To pasaule nezina. Tādēļ tā arī nevar mācīt neko noteiktu par to, kā uzveikt grēku, apgrūtinātu sirdsapziņu un nāvi. Tikai kristiešiem ir zināms veids, kā par to mācīt (hoc doctrinae genus); tā viņi tiek vingrināti un apbruņoti, lai spētu uzvarēt cīņā pret grēku, izmisumu un mūžīgo nāvi. Šo mācību ir devis Dievs – tā nav atrasta ar brīvās gribas, cilvēka prāta vai gudrības palīdzību.

Kā jau sacīju, abi šie vārdi – „žēlastība” un „miers” sevī ietver kristietības būtību. Žēlastība ir grēku piedošana, bet miers ir mierīga un priecīga sirdsapziņa. Neviens nevar iemantot sirdsapziņas mieru, ja viņam nav piedoti grēki. Savukārt grēki netiek piedoti Bauslības prasību pildīšanas dēļ, jo neviens nespēj tās pilnīgi izpildīt – drīzāk gan Bauslība parāda grēku, apsūdz un izbiedē sirdsapziņu, sludina Dieva dusmību un dzen izmisumā. Vēl jo mazāk no grēka spēj atbrīvot cilvēka darbi un pūles, ko viņš pats ir izdomājis, kā, piemēram, dažādas reliģiskas izdarības (religiones), svētie solījumi, svētceļojumi – īsi sakot, grēku cilvēkam neatņem nekādi darbi – drīzāk gan darbi grēku vairo, jo vairāk darbu svētie cenšas un pūlas, lai atbrīvotos no grēka, jo sliktāk ar viņiem kļūst. Grēku ņem projām tikai žēlastība, nekas cits. Tādēļ Pāvils visās savās vēstulēs sveiciena vārdos kā pretstatu grēkam un apgrūtinātai sirdsapziņai novēl žēlastību un mieru. Tam noteikti jāpievērš uzmanība. Vārdi ir viegli izsakāmi, bet pārbaudījumu laikā ir ļoti grūti turēties pie tiem ar visu sirdi, būt pārliecinātiem, ka tikai žēlastībā iemantojam grēku piedošanu un mieru ar Dievu, žēlastība izslēdz visus pārējos līdzekļus, kādi atrodami debesīs un uz zemes.

Taču apustulis skaidri nošķir šo žēlastību un mieru no jebkādas citas žēlastības un miera. Viņš galatiešu labā lūdz žēlastību un mieru ne no ķeizara, ķēniņiem un valdniekiem, jo tie parasti vajā dievbijīgus ļaudis un „apvienojas pret To Kungu un Viņa svaidīto” (Ps. 2:2), tāpat arī viņš to nelūdz no pasaules; jo, kā Kristus saka Jņ. 16:33: „Pasaulē jums ir bēdas”; apustulis lūdz un novēl galatiešiem mieru no Dieva, mūsu Tēva, tas ir, novēl viņiem Dieva mieru. Arī Kristus Jņ. 14:27 saka: „Mieru Es jums atstāju, Savu mieru Es jums dodu; ne kā pasaule dod, Es jums dodu.”

Pasaules miers nevar būt nekas vairāk par mieru mūsu miesai un mantai – lai mēs savā miesā varam dzīvot priecīgi un mierīgi. Pasaules žēlastība ļauj mums baudīt mūsu mantu, neatņemot to, kas mums pieder. Taču bēdās un nāves priekšā pasaules žēlastība un miers mums nevar palīdzēt – tā nespēj mūs izraut no bēdām, izmisuma un nāves.

Tikai tad, kad sirdī ir Dieva žēlastība un miers, cilvēks ir stiprs, un grūtības viņu nesalauž, bet veiksme nedara pārdrošu; viņš paliek uz īstā un pareizā vidusceļa.Tas tādēļ, ka viņš saņem nepieciešamo spēku (efficiaciam) no Kristus uzvaras pār nāvi, un drošā paļāvībā uz šo uzvaru arī viņš savā sirdsapziņā sāk valdīt pār grēku un nāvi, jo Kristū viņš ir iemantojis grēku piedošanu. Kad cilvēks ir saņēmis piedošanu, viņa sirdsapziņa kļūst mierīga un gūst stiprinājumu no žēlastības Vārda. Tā cilvēks, Dieva žēlastības mierināts un atdzīvināts, tas ir, saņēmis grēku piedošanu un mieru, spēj drosmīgi panest un pārvarēt visas bēdas, arī nāvi. Šis Dieva miers pasaulei nav dots, jo tā to arī nevēlas un nesaprot; tas dots tikai ticīgajiem, un tas nav saņemams citādā veidā, kā vien – caur Dieva žēlastību.