M.Luters “Pāvila vēstules galatiešiem skaidrojums” 

Dr. Mārtiņa Lutera uzruna klausītājiem

Mēs esam nodomājuši Kunga Kristus vārdā no jauna paskaidrot Pāvila vēstuli galatiešiem – ne tādēļ, ka gribētu sacīt ko jaunu vai nezināmu, jo tagad ar Dieva žēlastību visas Pāvila vēstules jau ir labi pazīstamas un kļuvušas par kopīgu īpašumu (vulgatus). Šo skaidrojumu sniedzam citu iemeslu dēļ. Kā bieži mēdzu atgādināt, ir nopietns pamats baidīties, ka velns gribēs mums atņemt šķīsto ticības mācību un atkal aizstāt to ar mācībām par darbiem un cilvēku likumiem.

Tādēļ ir ļoti noderīgi, ja šī mācība par ticību tiek nemitīgi publiski lasīta un uzklausīta. Lai cik labi ļaudis to varētu zināt un iemācīties, tomēr velns, mūsu pretinieks, vienmēr staigā apkārt un cenšas mūs aprīt. Viņš nav miris, un arī mūsu miesa vēl dzīvo, turklāt no visām pusēm mums uzbrūk visdažādākie kārdinājumi, kas mūs ik brīdi nomāc. Tādēļ šo mācību nekad nav iespējams pārāk daudz atkārtot un likt ļaudīm pie sirds. Ja tā tiek nolikta malā un iznīkst, tad aiziet bojā visa patiesības atziņa. Ja tā zeļ un plaukst, tad uzplaukst arī viss labais, reliģija, patiesā dievkalpošana, Dieva gods, visu kārtu un lietu pareizā atziņa.

Par ko runāts apustuļa Pāvila vēstulē galatiešiem

Visupirms ir jāpasaka, par ko šajā vēstulē runāts, tas ir, kas Pāvilu ir nodarbinājis, rakstot šo vēstuli. Pāvils grib nostiprināt mācību par ticību, par žēlastību, grēku piedošanu jeb kristiešu taisnību tā, lai mēs skaidri zinātu atšķirību starp kristīgo taisnību un visu pārējo taisnību. Pastāv dažādas taisnības: viena ir laicīgā taisnība, kas saistīta ar ķeizaru, pasaules valdniekiem, filozofiem un juristiem. Otra ir ceremoniālā taisnība, ko māca cilvēku likumi – kā pāvesta likumi un citi, tiem līdzīgie. Namatēvi un skolotāji māca to pašu, taču viņi šādai taisnībai nepiedēvē spēju gandarīt par grēkiem, samierināt Dievu un nopelnīt žēlastību – tie māca ceremonijas tikai kā ārējai disciplīnai un kārtībai nepieciešamas lietas. Vēl pastāv Bauslības taisnība jeb desmit baušļi, kurus māca Mozus.

Tos mācām arī mēs – pēc tam, kad pamatā esam likuši mācību par ticību Augstāka par visu ir ticības taisnība jeb kristīgā taisnība, kura ļoti rūpīgi jāatšķir no iepriekš minētajām. Tā ir gluži pretēja visām pārējām – no vienas puses, tādēļ, ka tās izriet no ķeizara likumiem, pāvesta noteikumiem un Dieva baušļiem, no otras puses, tādēļ, ka šīs taisnības ir saistītas ar mūsu darbiem un ir sasniedzamas ar mūsu spēkiem – vai nu ar tīri dabiskajiem spēkiem (kā sholastiķi [sofisti] par to runā), vai arī saņemamas kā Dieva dāvana (jo šīs darbu taisnības ir Dieva dāvanas, tāpat kā citi labumi, kuri mums doti).

Savukārt ticības taisnība ir pati vērtīgākā. To Dievs mums pieskaita Kristus dēļ, bez mūsu darbiem. Tā nav laicīga, nedz ceremoniāla, nedz arī tāda taisnība, kas nāk no Dieva Bauslības; tā nav saistīta ar mūsu darbiem, bet ir pilnīgi atšķirīga no pārējās taisnības. Tā tiek tikai saņemta (ir pasīva), turpretī iepriekš nosauktās taisnības ir darbīgas (aktīvas). Ticības taisnības saņemšanai mēs neko nedarām, un mums nav nekā, ko varētu par to dot Dievam; šo taisnību mēs tikai paņemam, ļaudami, lai Dievs darbojas mūsos.

Šī arī ir taisnība, kas arvien ir bijusi noslēpums (Kol. 1:26). Pasaule to nesaprot, arī kristieši to nesaprot pietiekami labi, un kārdinājumu dēļ to ir grūti aptvert. Tādēļ mācībai par ticības taisnību nemitīgi jātiek mācītai un liktai ļaudīm pie sirds. Kas bēdu un sirdsapziņas izbaiļu brīžos to nesatver un nespēj cieši pie tās turēties, tas nespēj pastāvēt, jo sirdsapziņai nav cita tik spēcīga un droša mierinājuma, kā šī saņemamā taisnība…

Mēs izšķiram itin kā divas pasaules – zemes un Debesu. Tajās mēs norādām vietu šīm abām atsevišķajām, pilnīgi nošķirtajām taisnībām. Bauslības taisnība ir zemes taisnība, tā saistīta ar zemes lietām, un ar tās palīdzību mēs darām labus darbus. Taču zeme nenes augļus, ja nav iepriekš no debesīm saņēmusi mitrumu, kas dara to auglīgu (jo zeme nevar pamācīt, vadīt, atjaunot un pārvaldīt debesis, bet notiek otrādi, proti, debesis atjauno, valda un dara auglīgu zemi, lai tā paveiktu, ko Tas Kungs ir pavēlējis). Tāpat arī mēs neko nepaveicam, darīdami darbus, kas saistīti ar Bauslības taisnību; ja neesam iepriekš bez mūsu darbiem un nopelniem attaisnoti ar kristīgo taisnību, kam nav nekā kopīga ar Bauslības taisnību vai šīs zemes darbīgo taisnību. Kristīgo taisnību, kuras mums pašiem nav, saņemam no Debesīm, satveram ar ticību un paceļamies pāri visiem likumiem un darbiem, – kā Pāvils 1. Kor. 15:49 saka: „Tāpat kā esam nesuši zemes cilvēka tēlu, tā arī nesīsim Tā tēlu, kas no debesīm.” Tas ir jauns cilvēks jaunā pasaulē, kur nav ne Bauslības, ne grēka, ne sirdsapziņas, ne nāves, bet tikai pilnīgi netraucēts prieks, taisnība, žēlastība, miers, dzīvība, pestīšana un godība.