M.Lutera “Pāvila vēstules galatiešiem skaidrojums”-4 

1:4 .. kas pats Sevi ir nodevis par mūsu grēkiem

Pārdomāsim rūpīgi katru atsevišķu Pāvila vārdu, īpašu uzmanību pievēršot vārdiem „par mūsu”. Ir ļoti svarīgi, lai vietniekvārdi, kuri Svētajos Rakstos ir ļoti bieži sastopami, tiktu pareizi lietoti, jo tiem arvien ir ļoti liela nozīme, tie parāda ko tādu, ko nepieciešams īpaši pamanīt. Tu itin viegli spētu teikt un ticēt, ka Kristus, Dieva Dēls, ir nodots par Pētera, Pāvila un citu svēto grēkiem – par to cilvēku grēkiem, kuri, kā mums šķiet, būtu šīs žēlastības cienīgi. Taču ir ļoti grūti no sirds teikt un ticēt, ka tu, kam sevi jāatzīst par žēlastības necienīgu, esi tas, par kura nepārvaramajiem, bezgalīgajiem grēkiem ir nodots Kristus.

Tādēļ ir diezgan viegli vispārīgā veidā, bez vietniekvārdiem teikt un cildināt Kristus žēlastības darbu, proti, ka Viņš ir Sevi nodevis par grēkiem, taču tikai par to grēkiem, kuri ir šādas žēlastības cienīgi; bet, ja šeit jāpievieno vietniekvārds „mūsu” – ar to mūsu vājā daba un prāts netiek galā, jo tā neuzdrīkstas tuvoties Dievam, nedz pieminēt apsolījumu, ka tik liels dārgums mums tiks sniegts par brīvu. Tādēļ cilvēka daba nemaz negrib sastapties ar Dievu, iekams būs kļuvusi šķīsta un bez grēka. Kad lasām un dzirdam šādus vārdus: „.. Kas pats Sevi nodevis par mūsu grēkiem”, mēs neattiecinām vietniekvārdu „mūsu” uz sevi, bet uz citiem, kuri ir cienīgi un svēti. Paši gribam gaidīt tik ilgi, kamēr ar saviem darbiem kļūsim žēlastības cienīgi.

Cilvēka prāts vēlētos, kaut grēka spēks nebūtu lielāks, kā tam šķiet. Tādēļ arī liekuļi, kuri nepazīst Kristu, pat sajuzdami sirdsapziņas pārmetumus grēka dēļ, domā, ka itin viegli varēs no tā atbrīvoties ar savu darbu un nopelnu palīdzību. Kaut arī viņi to skaļi nesaka, tomēr tie slepus vēlas, lai vārdi „..kas pats Sevi nodevis par mūsu grēkiem” tiktu attiecināti tikai uz Kristus pazemību un lai viņu grēki tomēr izrādītos nevis nopietni un patiesi, bet nepamatoti un izdomāti.

Īsi sakot: cilvēka prāts gribētu stāties Dieva priekšā tikai kā neīsts, liekuļots grēcinieks, kas nemaz nav izbijies un nejūt grēku. Tas grib vest pie Kristus veselu cilvēku, kuram ārsts nav vajadzīgs, un tad, nejūtot grēku, prāts ticētu, ka Kristus ir nodots par mūsu grēkiem.

Tā domā visa pasaule, īpaši tie ļaudis, kuri šajā pasaulē grib būt dievbijīgāki un svētāki par citiem, proti, visi mūki un darbu svētie. Viņi gan ar savām mutēm apliecina, ka ir grēcinieki, tāpat arī atzīst, ka ik dienu dara grēkus, taču ne tik daudz un ne tik lielus, ka nevarētu tos iznīcināt ar saviem darbiem. Vēl vairāk – viņi grib nest savu taisnību un nopelnus Kristus soģa krēsla priekšā un kā atlīdzību prasīt mūžīgo dzīvošanu. Tomēr, gribēdami būt pazemīgi brāļi, nevis pavisam tīri un šķīsti, tie izdomā dažus grēkus, par kuriem varētu līdz ar muitnieku. lielā  svētbijībā lūgt: „Dievs, esi man, grēciniekam, žēlīgs!” (Lk. 18:13). Tādiem ļaudīm Pāvila vārdi „par mūsu grēkiem” ir gluži bez satura.

Šī ir pati lielākā zināšana (scientia) un īstā kristīgā gudrība – uzskatīt par nopietniem un pilnīgi patiesiem Pāvila vārdus, ka Kristus ir nodots nāvē nevis mūsu taisnības un svētuma dēļ, bet par mūsu grēkiem, kas ir īsti, lieli, bezgalīgi un nepārvarami grēki. Tādēļ neiedomājies, ka grēki ir pietiekami maznozīmīgi, lai tu tos varētu iznīcināt ar saviem darbiem. Un tomēr – nekrīti izmisumā savu grēku lieluma dēļ, ja tos pavisam nopietni sajūti – vienalga, tas notiktu dzīves laikā vai nāves priekšā –, bet mācies no Pāvila ticēt, ka Kristus ir Sevi nodevis nevis par izdomātiem vai uzzīmētiem, bet par patiesiem grēkiem; nevis par sīkiem, bet par vislielākajiem; ne par vienu vai diviem, bet par visiem; ne par uzveiktajiem (jo neviens cilvēks, nedz eņģelis nespēj uzveikt pat visniecīgāko grēku), bet par neuzveicamajiem grēkiem. Ja nebūsi to skaitā, par kuriem sacīts „mūsu”, tas ir, kuri ir pieņēmuši, dzird, māca, mācās un mīl šo ticības mācību, tad pazaudēsi savu pestīšanu.