M.Lutera “Pāvila vēstules galatiešiem skaidrojums”-5 

.. lai mūs izglābtu no šīs tagadējās ļaunās pasaules

Arī šajos vārdos Pāvils runā par to, kas ir visas vēstules saturs. Pasauli, kāda tā ir, bija un būs, viņš nosauc par „tagadējo pasauli” – atšķirībā no nākamās, mūžīgās pasaules. Apustulis šo pasauli sauc par ļaunu, jo viss, kas pasaulē atrodams, ir pakļauts velna ļaunumam, kurš valda pār pasauli. Tādēļ pasaule ir velna valstība, jo tajā ir tikai nezināšana par Dievu, Dieva nicināšana, zaimošana un naids pret Viņu, tāpat arī – nepaklausība visiem Dieva vārdiem un darbiem. Šajā valstībā un tās varā mēs tagad esam.

Te atkal redzam, ka neviens ar saviem darbiem vai pats saviem spēkiem nespēj iznīcināt grēku, jo šī tagadējā pasaule ir ļauna – kā Jānis 1. Jņ. 5:19 saka: „Visa pasaule ir grimusi ļaunumā”. Tātad, lai cik daudz ļaužu ir šajā pasaulē, tie visi ir velna gūstekņi un locekļi, kas spiesti viņam kalpot un darīt pēc viņa prāta. Kāds tad ieguvums no tā, ka tikuši dibināti tik daudzi ordeņi ar mērķi iznīcināt grēku? Ko gan devis tas, ka izdomāts tik daudz lielu, neizsakāmi grūtu darbu.  Varam to visu darīt, tomēr šis pasludinājums paliek spēkā: esam tagadējā ļaunajā pasaulē, nevis Kristus Valstībā. Ja neesam Kristus Valstībā, tad ir skaidrs, ka esam velna valstībā, tas ir, piederam ļaunajai pasaulei.

Tādēļ arī visas dāvanas, kas cilvēkiem dotas, gan garīgās, gan laicīgās – gudrība, taisnība, svētums, runas dāvanas, vara, skaistums, bagātība – ir šīs elles tirānijas darbarīki un ieroči; ar to visu nākas kalpot velnam, stiprināt un vairot viņa valstību. Visupirms, ar savu gudrību aizēnojam Kristus gudrību un atziņu, maldinādami ļaudis ar bezdievīgu mācību, tā ka viņi nespēj nonākt pie žēlastības un Kristus atziņas. Cilvēks slavē un cildina pats savu taisnību un svētumu, bet Kristus taisnību un svētumu, kas vienīgais dara mūs taisnus un dzīvus, – to nolāda kā bezdievīgu un velnišķīgu, no tā baidās un vairās visvairāk. Turklāt ar savu spēku posta Kristus Valstību, nelietīgi izmanto šo Valstību, cenzdamies iznīcināt Evaņģēliju, vajāt un nonāvēt Kristus kalpus līdz ar visiem, kas viņus uzklausa. Tādēļ, ja esam ārpus Kristus, tad visa mūsu gudrība ir divkārša ģeķība, mūsu taisnība – divkāršs grēks un bezdievība, jo tā neatzīst Kristus gudrību un taisnību, vēl vairāk – tā to aizēno, traucē, zaimo un vajā.

Tādēļ Pāvils gluži pamatoti sauc pasauli par ļauno pasauli, jo tā ir īpaši ļauna tad, kad tai viss ir labi. Garīgiem, gudriem un izglītotiem ļaudīm pasaule ir laba, tomēr īstenībā tā ir divkārt ļauna. Te es nemaz nepieminēšu rupjos grēkus pret otrā galdiņa baušļiem – nepaklausību vecākiem un valdībai, laulības pārkāpšanu, netiklību, mantrausību, zagšanu, slepkavošanu, skaudību, rūgto naidu, kurā pasaule ir pavisam nogrimusi. Tie visi ir sīki grēki salīdzinājumā ar bezdievju taisnību, gudrību utt., ar ko tie pretojas pirmā galdiņa baušļiem. Baltais velns, kas kūda cilvēkus uz garīgiem grēkiem, iztēlodams tos kā taisnību, ir daudz bīstamāks par melno velnu, kas mudina uz miesīgiem grēkiem, lai gan pasaule tikai šos grēkus atzīst par grēkiem.

Ar vārdiem: „Lai mūs izglābtu” Pāvils parāda, par ko runā visa šī vēstule, proti, par to, ka ir nepieciešama žēlastība un Kristus, tāpat arī ka neviena radīta būtne – ne cilvēks, ne eņģelis – nespēj izglābt cilvēku no šīs ļaunās pasaules. Tas ir tikai dievišķās Majestātes darbs, kuru paveikt nav neviena cilvēka, nedz eņģeļa spēkos; proti, Kristus ir iznīcinājis grēku un izglābis mūs no velna tirānijas un kundzības, tas ir, no ļaunās pasaules, kas ir sava dieva – velna – paklausīgs vergs un labprātīgs sekotājs. Visu, ko slepkava un melu tēvs dara un saka, to pasaule, viņa dēls, kas pārlieku centīgi iet tēva pēdās, rūpīgi atdarina un īsteno.

Tādēļ arī pasaule neko nezina par Dievu – tā ir naida, melu, maldu, zaimu un Dieva nicināšanas pārpilna, tādēļ tajā ir arī pārpārēm rupjo grēku – slepkavošanas, laulības pārkāpšanas, netiklības, zagšanas, laupīšanas utt., jo pasaule seko savam tēvam velnam, kas ir melis un slepkava (Jņ. 8:44). Jo gudrāki, taisnāki un svētāki ir cilvēki ārpus Kristus, jo vairāk tie kaitē Evaņģēlijam. Tā arī mēs, kas dzīvojām garīdznieku kārtā, pirms Evaņģēlija gaismas atspīdēšanas – pāvestības laikā bijām divkārt ļauni un bezdievīgi, lai gan šī bezdievība tika saukta par dievbijību un svētumu.

Arī mums šie Pāvila vārdi jāuzņem kā nopietni un patiesi vārdi, kas nekādā ziņā nav sagudroti un samāksloti, proti, tagadējā pasaule patiesi ir ļauna. Lai nemaldina tas, ka lielākajai daļai ļaužu piemīt daudz jauku tikumu, ka liekuļi dižojas ar tik lielu ārišķīgu svētumu utt. Vairāk uzmanības jāpievērš tam, ko saka Pāvils – ievērojot viņa vārdus, varam pavisam skaidri un ar drošu pārliecību sacīt, ka pasaule ar visu savu gudrību, taisnību un varu ir velna valstība, no kuras mūs spēj izglābt tikai Dievs – caur Savu vienpiedzimušo Dēlu.

Tādēļ mums piederas slavēt Dievu Tēvu un pateikties Viņam par nenovērtējamo žēlsirdību – par to, ka Viņš caur Savu Dēlu ir atbrīvojis mūs no velna valstības, kurā bijām ieslodzīti; paši saviem spēkiem mēs nekad nebūtu izkļuvuši brīvībā. Tāpat līdz ar Pāvilu gribam apliecināt, ka visi mūsu darbi un taisnība ir viens vienīgs posts un mēsli, jo ar tiem mēs cīņā pret velnu nespējam panākt itin neko.

Arī viss brīvās gribas spēks, visa farizeju gudrība un taisnība, visi ordeņi, mises, garīgās kārtas, svēto kalpošana, svētie solījumi, gavēšana, astru krekli utt. ir zemē nometami un kājām saminami kā netīras drānas un postoša velna inde. Mēs gribam celt gaismā un cildināt Kristus godu – Viņš mūs ir izglābis nevis vienkārši no pasaules, bet no šīs ļaunās pasaules.

Ar šo epitetu, nosaukdams pasauli par ļauno, Pāvils norāda, ka pasaule jeb velna valstība ir bezdievības, neziņas, maldu, grēka, nāves, zaimošanas, izmisuma un mūžīgās pazušanas valstība; savukārt no šī apzīmējuma pretstata jeb antitēzes izriet, ka Kristus Valstība ir valstība, kurā viss notiek pareizi – tā ir gaismas, žēlastības, grēku piedošanas, miera, mierinājuma, pestīšanas un mūžīgās dzīvošanas Valstība, kurā esam iecelti ar mūsu Kunga Jēzus Kristus palīdzību. Viņam lai ir gods mūžībā! Āmen.