36. E.Grīslis. Pārdomas par Rom.5:3-5 

„…mēs teicam sevi laimīgus arī savās ciešanās, zinādami, ka ciešanas rada izturību, Izturība – pastāvību, pastāvība – cerību, Bet cerība nepamet kaunā, jo mūsu sirdīs izlieta Dieva mīlestība ar Svēto Garu, kas mums dots.” Pāvila vēstule romiešiem 5:3-5

***

Bez atsevišķām debatēm vai demogrāfiskām aptaujām varam apgalvot, ka neviens cilvēks nevēlas ciest. Katram vislabāk patiktu dzīvot tā, lai nebūtu jāsastopas ar ciešanām. Pāvils, uz dzīvi skatoties reāli, ums neapsola dzīvi bez ciešanām. To dara tikai šarlatāni. Ciešanas ir un paliek neizbēgama dzīves sastāvdaļa arī kristīgiem cilvēkiem. Un tomēr kristieši necieš gluži tā kā pārējie, neticīgie cilvēki. Šeit Pāvils piemin jo īsi divas atšķirības. Pirmkārt, kristieši ciešanās norūdās un tā kļūst labāki cerētāji. Otrkārt, ciešanās mēs neesam vieni, bet pārdzīvojam šo silto, sirsnīgo un tuvo Dieva mīlestību Svētā Gara žēlastībā. Proti, cietējus Dievs dienišķi uzmundrina un spēcina. Viņi necieš vieni un atstāti. Tas arī nozīmē, ka Dievs mums nekad neuzliek neciešami smagas dzīves nastas vienkārši bezjēdzīgas sagadīšanās dēļ. Viņa mūžības plāni gan ir bieži augstāki par mūsu saprašanu, bet tomēr reāli – un noliktā laikā, ātrāk vai vēlāk, mēs sapratīsim, ka mūsu ciešanas ir bijušas mūsu svētības sakne.

***

Mīļais Kristu, kas pats esi smagi cietis, apžēlojies par mums mūsu vājību brīžos. Pasargā mūs no bailēm, bažām un briesmām. Bet dzīves vētrās, lūdzu, stāvi mums klāt, stiprini miesā un dvēselē, palīdzi Tev ticēt paļāvībā un cerībā. Āmen.