35. E.Grīslis. Pārdomas par Rom.5:1 

„Tad nu mums, ticībā taisnotiem, ir miers ar Dievu caur mūsu Kungu Jēzu Kristu.” Pāvila vēstule romiešiem 5:1

***

Dzīves lielie vilcieni ir reizēm ja ne vienkārši, tad tomēr skaidri un gaiši izsakāmi. Tā arī šeit: ticība ir Dieva ierosināts notikums. Ticība kristīgā izpratnē nav paša spēkiem iesākta „noticēšana”. Ticība ir mūsu sirdīs paša Dieva iedegta kvēle, ilgas pēc mūžības un šķīstības, paļāvība uz Dieva žēlastību, Kristus tuvības un pat klātienes izjūta, brīnišķīgs prieks par mūžīgo dzīvības dāvanu. Kā labi slīpēts dimants, ticība ir viengabalaina – un tomēr spīd tik daudzpusīgi. Šeit apustulis Pāvils uzsver, ka viena no ticības pārdzīvojuma būtiskajām sastāvdaļām ir samierināšanās ar Dievu, ko mums ir panācis Kristus. Nu mēs vairs nebaidāmies, bet paļaujamies. Mēs vairs nedzīvojam lielās bailēs un neziņas bažās, bet zinām, ka visiem nākotnes notikumiem sekos līdz koša Dieva svētība – viss būs labi. Tas nenozīmē, ka viss notiks mums pa prātam, bet notikumiem noteikti būs sava dziļāka jēga: tie mums palīdzēs pieaugt mūžīgas svētlaimes saņemšanai Dieva valstībā. Tik liela ir ticības svētība!

***

Mīļais Pestītāj! Es Tev pateicos par Tevis solīto sirds mieru. Tā man reizēm gauži pietrūkst. Es ticu, bet es arī vēl turpinu bažīties par nākotni. Stiprini manu ticību, lai es paļāvībā uz Tavu lielo mīlestību atrastu mieru un gūtu cerību. Āmen.