Bet pirmajā nedēļas dienā ļoti agri, gaismai austot, sievas nāca pie kapa un nesa svaidāmās zāles, ko tās bija sataisījušas… Un tās atrada akmeni no kapa noveltu. (Lk.24:2,1)
Patiešām, kas notika ar šo dārgo parfimēriju? Tā jautājam vēlreiz. Sievas izdzirda no debesu sūtņa mutes: “Jēzus nav šeit, bet ir augšām cēlies!
Tad viņas aiztecēja uz pilsētu, lai pastāstītu tālāk šo prieka vēsti. Bet kas notika ar viņu smaržu trauciņiem?
Kādreiz šo jautājumu uzdevu jauniešiem. Kāds no viņiem teica: “Tos droši vien pievāca dārznieks. Tur viņam pietika pomādes visam mūžam.” Mums bija jāsmejas. Un tad mēs iedomājāmies dārznieku, kas droši vien no lielajiem Dieva darbiem, no Jēzus augšāmcelšanās nekā nesamanīja, bet priecājās par materiālo guvumu. Mēs sev teicām: tādi esam mēs, cilvēki! Dieva varenie pestīšanas darbi mūs neskar, atstāj mūs saltus, cietus. Bet kāds profīts mūs iepriecina.
Par visu šo Bībelē nekas nav teikts. Tādēļ joprojām ir jautājums: kas notika ar dārgo smaržvielu traucuņiem?
Bībele uz to neatbild. Šīs smaržas tai vienaldzīgas. Jo tā mums grib sacīt: Jēzum nevajag mūsu svaidāmo zāļu. Daudz vairāk Viņš grib svaidīt mūs.
Te mēs ienākam biblisko simbolu pasaulē. Dārgā svaidāmā eļļa ir Svētā Gara līdzība – kas apgaismo mūsu sirdis, vada mūs ticībā Jēzum, dod mums drošu pestīšanas apziņu un ievada mūs jaunā, Dievam paklausīgā dzīvē.
Ar šo Garu mūs grib svaidīt Jēzus.
Kungs! Liec mums piederēt tiem, par kuriem Tavs vārds saka: Dievs mūs ir svaidījis Jēzū Kristū un devis mūsu sirdīs Savu Svēto Garu! Āmen.
Jaunākie komentāri
Jānis / pirms 67 mēn.
Astere / pirms 68 mēn.
Jānis / pirms 68 mēn.
guntabl / pirms 70 mēn.
Armands / pirms 71 mēn.