V.Bušs “365 x VIŅŠ” – 22.februāris 

Viņš .. lūdza Dievu, sacīdams: “Mans Tēvs, ja šis biķeris nevar Man iet garām, lai nebūtu tas jādzer, tad lai notiek Tavs prāts” (Mt.26:24)

Kādreiz pirms gadiem biju Šveicē un kopā ar draugiem uzkāpu Engadinas kalnu virsotnē. Toreiz tur vēl nebija neviena ērta kalnu vilciena.

Mans draugs parādīja man šo kalnu no tālienes. Tad man tas nelikās tik varens. Bet, kad milzīgajam klintājam biju pienācis pavisam tuvu, tad mani sagrāba bailes, vai tur varēšu uzkāpt.

Tas ir vājš attēls tam, kas ar Jēzu notika Ģetzemanes dārzā. Savas zemes dzīves laikā Viņš nemaldīgi tuvojās krustam. Bet nu nāves siena paceļas tik baiga un draudoša un tik tuvu Viņa priekšā. Šais briesmās Viņa lūpas čukst klusu lūgšanu: “Mans Tēvs! Vai nav cita ceļa?”

Tēvs viņam norāda: nav neviena cita! Tagad Jēzus ir gatavs upurēties.

Te Viņš šo ceļu ir gājis mums par priekšu. Katram kristietim nāk tumšas stundas, kad Dievs mums atprasa kādu upuri. Viņš varbūt mums saka: “Atmet savu grēku!” vai: “Sarauj šīs saistības!“ Vai arī Viņš atņem mums kādu mīļu cilvēku vai īpašumu, vai kādu izcilu stāvokli. Kā tad lai mēs, nabaga vāji ļaudis, ar to visu tiekam galā?

Tad lai raugāmies uz mūsu Pestītāju Ģetzemanē, kā Viņš tur uzņēmās Savu nastu. Tie ir lielie notikumi, kas noris klusībā, kad cilvēki savas dzīves izšķirīgās stundās noslīgst ceļos blakus savam Pestītājam nāves cīņā un upurē līdz ar Viņu savu sirdi un sevi. Tad tie piedzīvo to, kas rakstīts 34.psalmā:

“Uzlūkojiet Viņu un tuvojieties Viņam priecīgi, tad jūs starosit, un jūsu sejas nepazīs pazemojuma.’

Kungs! Tu mums esi gāji pa priekšu, nes arī mūs cauri! Āmen.