Un redzi, notika liela zemestrīce, jo Tā Kunga eņģelis nāca no debesīm, piegājis novēla akmeni no durvīm un sēdās tam virsū. Un viņa izskats bija kā zibens un viņa drēbes kā sniegs. (Mt.28:2, 3)
Jēzus dzīvo! Dieva Dēls ir augšāmcēlies!
Tas ir tik neaptverami! Tik neticami! Bet kas par to! Prieks strāvo to sirdīs, kuri tic Jēzum. Un, kas tas ir tik neaptverami, tieši tas viņiem ir pareizi.
Lūk, varenais eņģelis! Kā viņš priecājas, saņemdams no Dieva uzdevumu: “Tagad nolaidies redzamajā pasaulē. Novel akmens sprostu no Dēla kapa un atbrīvo Viņam ceļu! Dzīvības stunda ir klāt!”
Garā esmu skatījis šo eņģeli, traucoties lejup ar smaidu uz lūpām:
“Lūk, kur! Kareivji apsargā kapu, pret mums neko nespēj. Arī varenajā Romā neesam apvaicājušies, ko domā ķeizara valdība, ka mēs tik vienkārši neievērojam prokuratora Pilāta spriedumu.
Mēs neesam jautājuši arī priesteriem un visai baznīcai, vai šī augšām celšanās noder reliģiozas dzīves veicināšanai.
Un šīs pasaules gudrie un mācītie lai pielūko, kā šo notikumu iekārtot savā pasaules skatījumā!
Dievs vienkārši noliek pasauli notikuša fakta priekšā. Lieliski! Tā pienākas lielajam DIEVAM!”
Apmēram tā varbūt domāja eņģelis. Un tā arī notika: Dievs nolika pasauli piepildīta notikuma priekšā – Jēzus ir augšāmcēlies! Karavīri nokrīt kā miruši. Pilāts ir samulsis. Priesteri bez padoma. Bet Jēzus mācekļi “kļuva līksmi, savu Kungu redzēdami”.
Kungs! Mēs Tevi, pielūdzam un priecājies Tevī! Āmen
Jaunākie komentāri
Jānis / pirms 67 mēn.
Astere / pirms 68 mēn.
Jānis / pirms 68 mēn.
guntabl / pirms 70 mēn.
Armands / pirms 71 mēn.