V.Bušs “365 X VIŅŠ” – 5.marts 

Bet Herōds ar savu pils saimi! Viņu nicināja un apmēdīja..(Lk.23:11)

Esmu sev vairākkārt jautājis: kādēļ Jēzum tiek tik daudz izsmiekla? Līdz pat šo balto dienu. Pasaulē katru ņem nopietni, kaut arī tas izdarītu lielas nejēdzības. Bet pie Jēzus Vārda lūpas savelkas smīnā un izsmieklā.

Kādēļ tā?

Tas sakņojas pretstatā starp Jēzus izteicieniem un redzamo šķietamību. Jēzus par Sevi saka lielus vārdus; “Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes.” Bet aizvien liekas, ka Jēzus lieta ir grimstoša. Vai arī Viņš saka: “Nāciet šurp visi, kas esat bēdīgi un gŗūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt.”

Bet, to sacīdams, Viņš ļaužu priekšā stāv it kā tukšām rokām. Viņš saka: “Bez Manis jūs nenieka nespējat darīt.” Tomēr pasaule acīmredzami ļoti labi tiek galā bez Viņa. Jēzus teica nozīmīgus vārdus – kā Tēvs Viņu mīl. Bet, karādamies pie krusta, Viņš sauca: “Mans Dievs, Mans Dievs, kāpēc Tu Mani esi atstājis?“ Nav brīnums, ka vecajie smīnēja: “Viņš Dievam uzticējies, Tas lai glābj Viņu, ja grib!”

Šis pretstats vienkārši kairina uz smieklu.

Bet tā ir ticības īpatnība, ka mums uzreiz it kā uzaust spoža, žilbinoša gaisma: Jēzus vārdi ir patiesi! Tie saskan! Viņam patiesi pieder visa vara! Viņš vienīgais var spridzināt! Bez Viņa visa mūsu darbošanās patiesi ir neauglīga un tukša! Tomēr Viņš ir Dieva mīļotais Dēls!

Tas ir iespējams iepretī Jēzum – vai nu apsmiekls, vai arī Svētā Gara apgaismojums.

Debesu Tēvs! Palīdzi, ka nepaliekam aklībā! Dod mums Sava Gara gaismu, ka mēs atzīstam Jēzu! Āmen.