Mārtiņš Luters. “Vai ir jādod ubagam?” 

Mārtiņš Luters

Vai ir jādod ubagam

Dod tam, kas tevi lūdz, un neatsakies, ja kas no tevis grib aizņemties. (Mt. 5:42)

Kristus norāda uz trim veidiem, kā kristiešiem ir jācieš saistībā ar laicīgiem īpašumiem: tiem jāļauj, ka viņiem tos atņem ar varu; tiem ar prieku jāaizdod citiem; un tiem labprāt tie jāatdod. Šeit rakstu mācītāji nemācīja vairāk par laicīgo valsts likumu, kas jums neliek atdot savus īpašumus kādam citam vai pieļaut, ka kāds jums to atņem. Tas jums vienīgi māca, kā pārvaldīt un rīkoties ar saviem īpašumiem tā, lai no tiem gūtu labu peļņu ­ pērkot, pārdodot un tirgojot. Nē, Kristus par tādām lietām šeit nesludina. Viņš atstāj īpašuma un darījumu lietas, lai ar tām nodarbojas prāta un loģikas mācības.

Taču Viņš norāda uz trim lietām, kas kristietim ir dotas pāri par to, kas ir visiem citiem: kristietim jāļauj atņemt sev lietas, vai tas tiek darīts ar varu vai likuma aizsegā; tam ar prieku ir lietas jāatdod; un ar prieku arī jāaizdod. Tāpat šeit mums ir jāizšķir laicīgie likumi un Kristus mācība.

Saskaņā ar laicīgiem likumiem tu vari lietot savus īpašumus, rīkoties ar tiem, tos pirkt un pārdot. Arī par svētajiem patriarhiem mēs lasām, ka tie slēdza darījumus gan naudā, gan graudā gluži kā citi cilvēki, gluži kā ikviens rīkojas, lai dzīvotu cilvēku sabiedrībā un apgādātu sievu un bērnus. Tas viss pieder dzīvei, kur arī vēderam ir sava daļa, un tas nepieciešams tieši tāpat kā ēšana un dzeršana.

Bet Kristus vēl turklāt māca, ka tev labprāt jāļauj visu sev atņemt, un pat darīt to ar prieku, vēlot labu, palīdzot un aizdodot, kad vien iespējams, un nepretoties varmācībai, atdot ne tikai īpašumus, bet pat savu dzīvību, kā mēs jau lasījām iepriekšējā tekstā. Īpaši tev tas būtu labprātīgi jādara mūsu Kunga Kristus dēļ, ja esi apdraudēts Evaņģēlija dēļ. Šādā gadījumā tev labprāt ir jāatsakās ne tikai no saviem svārkiem, bet arī no mēteļa, ne tikai no sava īpašuma un labās reputācijas, bet pat no savas dzīvības. Kur tas tā notiek, tur tev nevajadzētu vilcināties, jo gaužām reti ir dota vēl cita iespēja. Citos gadījumos, kas attiecas uz laicīgām lietām un kārtību, tev vienmēr ir iespēja vērsties pie tiesnešiem un likumiem, ja esi cietis netaisnību vai vardarbību, un ar viņu palīdzību panākt taisnību. Taču, ja tu nespēj panākt taisnību un aizsardzību, tad tev ir jācieš, gluži tāpat kā neticīgajiem nākas šādās situācijās ciest.

Bet šeit mums jābūt uzmanīgiem, lai neļautu blēžiem un neliešiem ļaunprātīgi izmantot kristīgo mācību un sacīt: “Kristiešiem ir jāpanes pilnīgi viss. Tāpēc drīkst piesavināties viņu īpašumus, tos apzagt un aplaupīt. Kristietim ir pienākums atstāt durvis vaļā visiem saviem īpašumiem, dāvināt un aizdot nekaunīgam nelietim tik, cik vien tas vēlas, parādu neprasot atpakaļ.” Tādā veidā nožēlojamais atkritējs imperators Juliāns izsmēja šo Svēto Rakstu tekstu. (Imperators Juliāns pameta kristīgo baznīcu un centās atdzīvināt pagānismu; viņš sacerēja virkni satīrisku sacerējumu, kas bija vērsti pret kristīgo ticību. ­ Red.) Viņš atņēma kristiešiem, ko vien vēlējies, sacīdams, ka gribējis tiem maksāt viņu pašu naudā. ­ Nē, mans dārgais draugs, tu esi pārpratis. Protams, ir taisnība, ka kristiešiem ir jābūt gataviem panest jebko. Bet, kad tu nāc tiesneša priekšā vai esi kritis soģa rokās, tad tik raugi un redzi, kas tev būtu jāpacieš no viņa! Kristiešiem ir jābūt gataviem panest visu, ko tu un ikviens cits var kādam no viņiem nodarīt, taču kristietim nav pienākuma ļaut taviem untumiem vaļu, ja viņš spēj tiem pretoties, apelējot pie likuma un meklējot palīdzību pie valdības. Kaut arī valdība var atteikties viņu aizstāvēt un pat pati būt vainojama šai netaisnībā, kristietim nav pienākuma ciest klusu un pieļaut šādas izrīcības.

Tāpat tas ir arī šeit. Viņam labprāt ir jāaizdod un jādod ikvienam, kas viņam lūdz. Tomēr ja kristietis zina, ka tas ir blēdis, tad nav pienākuma tādam dot. Kristus man nemāca dot ikvienam nelietim, kas vien gadās ceļā, un atraut to savai ģimenei vai citiem, kam tas nepieciešams un kam man pienākas palīdzēt, un pēc tam pašam ciest trūkumu un kļūt par nastu citiem. Viņš nesaka, ka mums ir jādod un jāaizdod ikvienam, bet “tam, kas mums lūdz,” proti, tādam, kam tas patiešām ir ļoti vajadzīgs, nevis nelietim, kas untuma pēc mums grib kaut ko atņemt ar varu. Tādiem cilvēkiem jau klājas pietiekami labi vai arī tie vēlas gūt iztiku uz citu cilvēku rēķina ­ nestrādājot. Tādēļ ir svarīgi būt rūpīgiem un uzmanīgiem šai ziņā, lai pārliecinātos, ar kādiem cilvēkiem mums ir darīšana, kuri ir nabagi un slikti nodrošināti un kuri tādi nav, lai neļautu sevi piemuļķot kādam klaidonim, kas pats sevi ir spējīgs apgādāt. Mūsu zemē ir daudz šādu cilvēku mūsdienās, kas klaiņo apkārt ubagodami. Tie vēlētos izmantot šo mācību tā, ka varētu vadīt vieglas dienas ar citu cilvēku īpašumiem, līdz tie būs izsīkuši, klaiņojot no vienas vietas uz otru. Šādus cilvēkus ir jānodod policijai un jāpārmāca, nevis jāmaldina dievbijīgi cilvēki ar viņu nelaimēm.

Tieši to māca apustulis Pāvils 2. vēstulē korintiešiem: viņš lūdz korintiešiem ziedot nabadzīgiem kristiešiem, kas atradās bada skartā reģionā, taču ne tā, lai “citu atvieglošana jūs novestu grūtībās”, tas ir, lai viņi paši nenonāktu nepatikšanās un trūkumā, ar saviem līdzekļiem citus darīdami laimīgus. 2. vēstulē tesaloniķiešiem Pāvils dod kristiešiem šādu norādījumu: nebiedrojieties ar tādiem, kas bezrūpīgi un nekārtīgi dzīvo, bet klusā garā strādājiet, ēdiet savu maizi un neapgrūtiniet citus cilvēkus; un beigās viņš saka: kas nestrādā, tam nebūs ēst.

Tādēļ ikvienam, kas spējīgs strādāt, ir jāzina, ka strādāt ir Dieva pavēle, lai sevi nodrošinātu, nevis apgrūtinātu citus cilvēkus. Apkārt ir daudz trūcīgu cilvēku, un tāpat daudz ir jādod un jāaizdod. Kā Svētie Raksti saka, ka zemē nekad netrūks nabagu (5.Moz. 15:11). Tas nozīmē, ka dāvināt un aizdot vajag tādējādi, lai mēs neizkaisītu savus līdzekļus vējā, neraudzīdamies, kas ar tiem notiek un kas tos iegūst. Vispirms mums jāatver savas acis, lai noskaidrotu, kas viņš ir: vai viņš “lūdz,” kā Kristus saka, proti ­ vai viņam patiešām ir nepieciešamība un vai tas lūdz godīgi, vai arī tas ir krāpnieks un blēdis.

Šajā ziņā ir jārīkojas kā laicīgam cilvēkam: jārīkojas apdomīgi, lai redzētu, ar kāda veida cilvēkiem tev ir darīšana, un saprastu, kam ir jādod un kam nav jādot. Ja tu redzi, ka tas ir patiess lūdzējs, atver savu roku un aizdod viņam, ja viņš tev spējīgs atdot. Bet, ja viņš nespēj, tad dod viņam tāpat. Gadās arī tādi dievbijīgi ļaudis, kas labprāt vēlas strādāt un apgādāt sevi, sievu un bērnus, bet tiem nesekmējas, un tie dažkārt iestieg parādos un problēmās. Šādu cilvēku dēļ katrai pilsētai vajadzētu ieviest kopīgu palīdzības un pabalstu kasi, un baznīcas vadītājiem tad būtu jānosaka, kuri ir šie cilvēki un kāda ir viņu dzīves situācija, lai neļautu slinkajiem dīkdieņiem un slaistiem kļūt par nastu citiem cilvēkiem.