Mārtiņš Luters. Par kristīgā cilvēka brīvību 

Mārtiņš Luters

No vācu valodas tulkojusi

Gundega Dumpe

Pirmkārt, mums labi jāsaprot, kas ir kristīgs cilvēks un kāda ir brīvība, kuru Kristus izcīnījis un devis saviem ļaudīm, proti – tā brīvība, par kuru daudz raksta Sv. Pāvils. Tā nu gribu runāt par diviem šādiem apgalvojumiem:

1. Kristietis ir brīvs, viņš ir kungs pār visām lietām un nav pakļauts nevienam.

2. Kristietis ir padevīgs kalps visās lietās un ir pakļauts ikvienam.

Šos divus apgalvojumus skaidri redzam Sv. Pāvila vārdos: “Jo, nebūdams atkarīgs ne no viena, es brīvprātīgi paliku visiem par kalpu.” (1.Kor. 9:19) Tāpat arī: “Nepalieciet nevienam neko parādā, kā vienīgi, ka jūs cits citu mīlat.” (Rom. 13:8) Bet mīlestība ir padevīga, gatava kalpot tam, ko tā mīl. Tā arī par Kristu ir sacīts: “..Dievs sūtīja Savu Dēlu, dzimušu no sievas, noliktu zem bauslības.” (Gal. 4:4)

Otrkārt, lai spētu saprast šos divus pretējos izteikumus par brīvību un padevību, mums jāatceras, ka kristīgam cilvēkam ir divas dabas – garīgā un miesīgā. Raugoties dvēselē, saucam to par garīgo, jauno, iekšējo cilvēku; turpretī pēc miesas un asinīm kristietis ir un paliek miesīgais, vecais, ārējais cilvēks. Šīs atšķirības dēļ Svētajos Rakstos par viņu ir sacīti vārdi, kas tieši runā pretī viens otram, – kā esmu minējis par brīvību un padevību.

Treškārt. Ja runājam par iekšējo, garīgo cilvēku, jautādami, kas nepieciešams, lai varētu saukt kādu par dievbijīgu, brīvu kristieti, tad redzam, ka nekādas ārējas lietas nespēj darīt cilvēku brīvu un dievbijīgu. Jo ne viņa dievbijība un brīvība, nedz arī ļaunums un nebrīvība nav ārējas, miesīgas lietas. Ko tas dvēselei palīdz, ka miesa ir brīva, jauna un vesela, ka tā var ēst, dzert un dzīvot, kā vien vēlas? Un otrādi: vai gan dvēselei var celties ļaunums no tā, ka miesa ir nebrīvībā, slimībā un nogurumā, izsalkumā, slāpēs un ciešanās, pieredzēdama visu, kas tai nepatīkams? Neviena no šīm ārējām lietām nesasniedz dvēseli un nespēj to ne atbrīvot, ne sagūstīt, nespēj darīt to dievbijīgu vai ļaunu.

Ceturtkārt. Tā nu neviens nevar palīdzēt dvēselei, ietērpdams miesu svētos apģērbos, kā to dara priesteri un garīdznieki; tāpat tai nelīdz arī uzturēšanās baznīcā vai svētajās vietās, nedz darbošanās ar svētajām lietām; tāpat arī miesīga lūgšana, gavēšana, svētceļojumi un visi labie darbi, kādi vien miesīgi būtu paveicami. Ir nepieciešams kaut kas pavisam cits: kas tāds, kas spētu sniegt dvēselei dievbijību un brīvību. Jo visas iepriekš minētās lietas, darbus un paradumus var izpildīt arī ļauns cilvēks, liekulis un svētulis, tomēr, arī šādi dzīvodams, viņš nebūs nekas vairāk kā svētulis. Turpretī, ja arī miesa valkā nesvētas drānas, nonāk nesvētā vietā, paliek bez ēdiena, dzēriena, lūgšanām, svētceļojumiem un nepaveic arī visus pārējos darbus, kurus dara visi šie liekuļi, tad dvēselei tas tomēr nekādu ļaunumu nenes.

Piektkārt. Dvēselei nav cita patvēruma ne debesīs, ne uz zemes, kā vien – svētais Evaņģēlijs, kuru Dieva vārds sludina par Kristu. Vienīgi tajā dvēsele kļūst dzīva, dievbijīga, brīva un kristīga; kā Kristus pats saka: “Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība; kas Man tic, dzīvos, arī ja tas mirs, un ikviens, kas dzīvo un tic Man, nemirs nemūžam.” (Jņ. 2:25,26) Un: “Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība..” (Jņ. 14:6) Tāpat arī: “..cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes. ” (Mt. 4:4) Tā nu mums jāatzīst, ka dvēsele var iztikt bez visām pārējām lietām, bet tā nevar iztikt vienīgi bez Dieva vārda; un nekas cits dvēselei nevar palīdzēt, kā vien – Dieva vārds. Bet tur, kur tā saņem Dieva vārdu, nekas vairāk tai nav vajadzīgs, jo šai vārdā cilvēka dvēselei ir brīvība, prieks, miers, gaisma, svētība, taisnība, patiesība, gudrība un visu labumu pārpilnība.

Tā arī Psalmos, it īpaši 119:33, lasām, ka pravietis sauc vienīgi pēc Dieva vārda – un ne pēc kā cita. Svētajos Rakstos redzam, ka vislielākais posts un visbriesmīgākā Dieva dusmība parādās tur, kur Viņš atņem cilvēkiem Savu vārdu, turpretī vislielākā žēlastība ir tur, kur Dievs Savu vārdu sūta, kā psalmā rakstīts: “Viņš sūtīja Savu vārdu un dziedināja viņus, un izglāba viņus no bojāejas.” (Ps. 107:20) Kristus ir nācis tieši tādēļ, lai sludinātu Dieva vārdu; tāpat arī visi apustuļi, bīskapi, priesteri un visa garīgā kārta ir aicināti un iecelti vienīgi Dieva vārda pasludināšanas dēļ, kaut arī, par nožēlu, tagad notiek citādi.

Sestkārt. Bet tu jautāsi: kāds tad ir vārds, kas dod šo lielo žēlastību, un kā man to lietot? Atbilde: šis vārds nav nekas cits, kā pasludinājums par Kristu tādā veidā, kā to izteic Evaņģēlijs. Šai vārdā dzirdi, kā Dievs runā uz tevi, ka visa tava dzīve un darbi Dieva priekšā ir niecība; ar visu, kas tevī ir, tev jāiet mūžīgā pazušanā. Kad nu patiesi tici, ka tik liela ir tava vaina, tev jāatmet jebkādas cerības uz sevi pašu un jāatzīst, ka patiesi ir vārdi no Hozejas grāmatas: “Israēl, tu grūd sevi postā; vienīgi Es esmu tavs glābiņš un atbalsts.” (Hoz. 13:9) Bet, lai tu varētu glābties no sevis paša, tas ir, no sava posta, Dievs ļauj tev iepazīt Savu mīļo Dēlu Jēzu Kristu un caur Savu dzīvo, mierinošo Vārdu saka: tev stingrā ticībā jāpaļaujas uz Kristu, jāuzticas Viņam, tad šīs ticības dēļ visi grēki tev taps piedoti, visas tavas vainas pārvarētas un tu kļūsi taisns, patiesīgs, mierīgs, dievbijīgs, Dieva baušļi būs piepildīti un tu tapsi brīvs no visām lietām. Kā Sv. Pāvils saka: ” ..No ticības taisnais dzīvos.” (Rom. 1:17) Un: ” Jo bauslības gals ir Kristus; Viņā iegūst taisnību ikviens, kas tic.” (Rom. 10:4)

Septītkārt. Tādēļ visu kristiešu vienīgais darbs un uzdevums ir – Dieva vārdam dziļi iesakņoties sevī, pastāvīgi pieaugt un stiprināties ticībā Kristum. Jo neviens cits darbs nespēj darīt cilvēku par kristieti; tas pateikts Kristus atbildē jūdiem, kad tie jautā: ”Ko, lai darām, lai mums būtu daļa pie Dieva darbiem?” Viņš atbild: “Tas ir Dieva darbs, ka jūs ticat tam, ko Viņš sūtījis.” (Jņ. 6:28–29)Tādēļ patiesa ticība uz Kristu ir neizsakāmi liela bagātība, jo tā nes sev līdzi visu svētību, mūžīgo dzīvību un novērš visas nelaimes, kā lasām Marka evaņģēlijā: “Kas tic un top kristīts, tas taps svēts, bet, kas netic, tas taps pazudināts.” (Mk. 16:16) Arī pravietis, zinādams šīs ticības bagātību, ir teicis: “Kaut tava tauta, Israēl, skaita ziņā būtu kā jūras smiltis, tomēr tikai neliels tās pārpalikums atgriezīsies, iznīcība ir stingri nolemta un tā izplūdīs, pieņemdamās plašumā, kā taisnības straume.” (Jes. 10:22) Tas ir: ticība, kurā ir visas bauslības piepildījums, pārpārēm taisnos visus, kam šāda ticība būs, tā ka nekas cits vairs nebūs vajadzīgs, lai tie kļūtu taisni un dievbijīgi. Tā arī Sv. Pāvils saka: “Jo ar sirds ticību panākama taisnība..” (Rom. 10:10)

Astotkārt. Bet kā gan tas notiek, ka ticība vien var mūs taisnot un bez jebkādiem darbiem sniegt tādu milzīgu bagātību, ja Svētajos Rakstos tiek dots tik daudz likumu, baušļu, darbu, noteikumu un pavēļu? Šeit labi jāievēro un stingri jāpatur prātā, ka tikai ticība – bez jebkādiem darbiem – sniedz pestīšanu, brīvību un dievbijību, kā arī turpmāk par to vēl dzirdēsim.

Un jāzina, ka visi Svētie Raksti ir dalāmi divējādos Dieva vārdos: tie ir baušļi jeb Dieva likumi un Viņa apsolījumi. Baušļi pavēl un māca mums darīt dažādus labus darbus, taču ar to vien vēl viss nav piepildīts. Baušļi parāda ceļu, bet nepalīdz; tie māca, kas darāms, taču nedod spēku to paveikt. Šie likumi vajadzīgi tikai tādēļ, lai cilvēks ieraudzītu tajos savu nespēju darīt labu un mācītos atmest cerības uz saviem paša spēkiem. Tādēļ arī visi šie baušļi pieder Vecajai Derībai. Tā bauslis – Tev nebūs iekārot – apliecina, ka mēs visi esam grēcinieki; neviens cilvēks nespēj būt brīvs no šā grēka, lai ko viņš darītu; tā nu viņš mācās necerēt vairs uz saviem paša spēkiem, bet meklēt citur palīdzību, kas varētu atbrīvot viņu no kārībām, lai bauslis, kuru cilvēks pats nespēj pildīt, tiktu piepildīts caur kādu citu. Tāpat arī visus citus baušļus mums ir neiespējami turēt.

Devītkārt. Kad nu cilvēks no baušļiem mācījies atzīt savu nespēku un sajutis bailes, domādams, kā piepildīt bausli – jo bauslība ir jāpiepilda vai arī jāiet pazušanā –, tad viņš patiesi ir pazemots un iznīcināts pats savās acīs un neatrod sevī vairs nekāda spēka tapt dievbijīgam. Tad nāk jau citāds Dieva vārds – tas ir dievišķais apsolījums, kas saka: ja gribi piepildīt visus baušļus, atraisīties no savām ļaunajām kārībām un grēkiem, kā pieprasa baušļi, tad tici Kristum; Viņā Es tev apsolu visu žēlastību, taisnību, mieru, prieku un brīvību. Tici tam un tas viss tev būs, ja neticēsi – nebūs. Jo tas, ko nav iespējams panākt ar visiem bauslības darbiem, tev kļūst it viegli un ātri sasniedzams caur ticību. Ticībā kopā saņemtas visas lietas, tā ka ikviens, kas tic, iegūs visu un būs svētlaimīgs; kas netic, tam nebūs nekā.

Tātad Dieva apsolījumi sniedz to, ko pieprasa baušļi, un piepilda visu, ko liek bauslība, lai viss būtu Dieva – gan bauslība, gan tās piepildījums. Tādēļ Dieva apsolījumi ir Jaunās Derības vārdi un arī pieder Jaunajai Derībai.

Desmitkārt. Šie apsolījumi, tāpat kā visi Dieva vārdi, ir svēti, patiesi, taisnīgi, miermīlīgi, brīvi un žēlastības pilni. Tādēļ, kas turas pie tiem, palikdams patiesā ticībā, tā dvēsele savienojas ar Dieva vārdu tik pilnīgi, ka visi šā Vārda tikumi piemīt arī ticīgā dvēselei. Tā no Dieva vārda caur ticību dvēsele top svēta, taisnota, patiesīga, mierīga, brīva un žēlastības pilna. Tā patiesi kļūst par īstu Dieva bērna dvēseli, kā teikts Jāņa evaņģēlijā: “Bet cik Viņu uzņēma, tiem Viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem, tiem, kas tic Viņa vārdam..”(Jņ. 1:12)

Šeit mēs viegli varam ievērot, kādēļ ticība spēj paveikt tik daudz, ka nekādi labie darbi ar to nav salīdzināmi. Jo neviens no labajiem darbiem nepieķeras Dieva vārdam, kā to dara ticība; šie darbi arī nemājo dvēselē – tur valda tikai Vārds un ticība. Kāds ir pats vārds, tādu tas padara arī dvēseli – gluži tāpat kā dzelzs sarkankvēlē top līdzīga ugunij, savienodamās ar to. Tā nu redzam, ka kristīgam cilvēkam pietiek ar ticību, lai viņš kļūtu dievbijīgs; nekādi darbi nav vajadzīgi. Bet, ja darbi nav vajadzīgi, tad viņš ir atraisīts no visiem baušļiem un likumiem. Bet, ja atraisīts, tad, protams, brīvs.

Tā ir kristīga brīvība: ne tāda, ka mēs drīkstētu slaistīties vai ļaunu darīt, bet gan – ka nevis kādi darbi, bet vienīgi ticība mums nepieciešama, lai kļūtu dievbijīgi un iemantotu Debesu valstību.

Vienpadsmitkārt. Ar ticību ir tā: ja viens cilvēks tic otram, tad dara to tāpēc, ka uzskata viņu par dievbijīgu, patiesu vīru; tas ir lielākais gods, ko cilvēki viens otram var parādīt. Turpretī lielākais negods ir tikt uzskatītam par vieglprātīgu, melīgu, ļaunu cilvēku. Tāpat arī, ja dvēsele stingri tic Dieva vārdam, tā uzskata šo vārdu par patiesu, pareizu un taisnīgu, tā parādīdama Dievam vislielāko godu, atzīdama Viņu par patiesu, turēdama godā un ļaudama Dieva vārdam sevi vadīt; jo ticīga dvēsele nešaubās, ka ikviens vārds tur ir patiesības un dievbijības pilns.

Un pretēji: nav iespējams darīt Dievam lielāku negodu kā to, ko nodara neticīga dvēsele, uzskatīdama Viņu par nederīgu, melīgu, vieglprātīgu un ar savu neticību Dievu visiem spēkiem noliegdama, uzceldama sirdī sava cilvēciskā prāta elku – pretī Dievam tā, it kā pati visu zinātu labāk nekā Viņš. Kad Dievs redz, ka dvēsele atzīst Dievu kā Patiesību, godinādama caur savu ticību, tad Viņš savukārt, dod godu šai dvēselei, uzlūkodams to kā dievbijīgu un patiesīgu; un tāda tā arī ir caur savu ticību. Jo, ja Dievs dod patiesību un dievbijību, tad tā arī ir patiesība un taisnība, kas taisno un dara patiesu, jo Dievs patiesi ir godājams un atzīstams kā Patiesība. Bet tie, kuri netic, tie negodā Dievu un neatzīst Viņu, lai arī pūlas un nomoka sevi ar daudziem labiem darbiem.

Divpadsmitkārt. Ticība ne vien dara dvēseli līdzīgu pašam Dieva vārdam, ka tā kļūst žēlastības pilna, brīva un svētlaimīga, bet arī savieno dvēseli ar Kristu, gluži kā līgavu ar viņas līgavaini. Šādā laulībā, kā Sv. Pāvils saka Vēstulē efeziešiem (5:30), Kristus un ticīgā cilvēka dvēsele kļūst par vienu miesu; tā nu viss, kas tiem pieder, kļūst par kopīgu īpašumu – manta, laime, nelaime un visas lietas; viss, kas pieder Kristum, pieder arī ticīgai dvēselei, viss, kas pieder dvēselei, kļūst par Kristus īpašumu. Kristum pieder visi labumi, arī mūžīgā dzīvība; tas viss nu pieder arī dvēselei. Dvēsele nes sevī visus netikumus un grēkus; tie kļūst par Kristus īpašumu.

Te notiek priecīga apmaiņa. Tā kā Kristus ir Dievs un Cilvēks, kas ne reizi nav grēkojis, un Viņa dievbijība ir neuzvarama, mūžīga un visspēcīga, tad Viņš ņem ticīgās dvēseles grēkus caur Savu laulības gredzenu – ticību – un uzkrauj šos grēkus Sev, it kā pats būtu tos darījis; tā nu grēkiem ir jānogrimst un jānoslīkst Viņā. Jo Kristus neuzvaramā taisnība ir tik stipra, ka nekādi grēki to nevar pārspēt. Tā nu dvēsele top šķīstīta no visiem grēkiem, kad tā nāk pie līgavaiņa ar savu pūru, tas ir – ticības dēļ tā kļūst brīva un saņem sava līgavaiņa Kristus mūžīgo taisnību.

Vai gan tas nav liels prieks, kad bagātais, cēlais, dievbijīgais līgavainis Kristus dodas laulībā ar nabadzīgo, nicināto, ļauno netikli, atbrīvodams viņu no visa ļaunuma un rotādams ar visiem labumiem? Nu viņas grēki vairs nespēj to pazudināt, jo tie ir uzlikti Kristum un Viņā noslīcināti. Bet dvēsele bagātīgi saņēmusi taisnību savā līgavainī, tā ka spēj pastāvēt pretī visiem grēkiem, kaut arī tie viņai uzbruktu. Pāvils Vēstulē korintiešiem(15:57,55) par to saka paldies Dievam, kas mums devis uzvaru caur mūsu Kungu Jēzu Kristu. Šai uzvarā ir aprīta nāve un grēks.

Tālāk seko cits tulkojums, kas tradicionāli ievietots iepriekšējos Lutera izdevumos.

Trīspadsmitkārt. Bet te nu tu redzi, kāda iemesla dēļ ticībai likumīgi tik daudz piedēvē, un proti, ka tā izpilda visus baušļus un padara dievbijīgu bez visiem citiem darbiem. Jo tu šeit redzi, ka tā viena pati izpilda pirmo bausli, kurā tiek prasīts: «Tev nebūs citus Dievus turēt manā priekšā.» Pat ja tu no galvas līdz kājām būtu viens vienīgs labs darbs, tad tik un tā tu nebūtu dievbijīgs un neparādītu Dievam nekādu godu, un tā neizpildītu arī pašu svarīgāko bausli. Jo Dievs nevar tikt godināts citādi kā vien tad, kad viņam tiek piedēvēts patiesums un viss labais, kāds viņš arī patiesībā ir. Bet to nedara visi labie darbi, bet gan vienīgi sirds ticība.

Tādēļ vienīgi tā ir cilvēka taisnīgums un visu baušļu piepildījums. Jo, kurš izpilda pirmo galveno bausli, tas tiešām viegli izpilda arī visus citus baušļus. Bet darbi ir nedzīvas lietas, tie nevar Dievu ne godāt, ne slavēt, lai gan tie var notikt un būt veikti Dievam par godu un slavu; taču mēs šeit meklējam to, kas netiek darīts kā darbi, bet gan pašu darītāju un darba meistaru, kas godina Dievu un padara darbus. Tas nav nekas cits kā sirds ticība; tā ir dievbijības stūrakmens un visa būtība. Tādēļ tā ir bīstama, tumša runa, kad tiek mācīts Dieva baušļus pildīt ar darbiem, jo visu darbu piepildījumam jātiek īstenotam ar ticību un darbiem jāseko piepildījumam, kā mēs to dzirdēsim.

Četrpadsmitkārt. Lai redzētu tālāk, ko mums nozīmē Kristus un kāda liela bagātība ir patiesa ticība, ir jāzina, ka Dievs pirms Vecās derības un Vecaja derībā izvēlējās un paturēja sev visus cilvēku un dzīvnieku vīriešu kārtas pirmdzimtos; un pirmdzimtība bija brīnišķa un pirmdzimtajiem bija divas lielas priekšrocības salīdzinājumā ar visiem citiem bērniem, proti, valdīšana un priesterība jeb ķēniņvalsts un priesteru kārta. Tādā veidā pirmais uz zemes dzimušais puisēns bija kungs pāri saviem brāļiem un garīdznieks jeb pāvests Dieva priekšā. Ar šo līdzību tiek apzīmēts Jēzus Kristus, kurš patiesībā ir šis Dieva Tēva un jaunavas Marijas vīriešu kārtas pirmdzimtais. Tādēļ viņš ir ķēniņš un priesteris, taču garīgas dabas; jo Viņa valstība nav no šīs zemes un nav šajā zemē, bet gan garīgajās bagātībās, kuras ir patiesība, gudrība, miers, prieks, svētlaimība un tā tālāk. Taču ar to nav izslēgti arī laicīgie labumi; jo viņam ir pakļautas visas lietas debesīs, zemes virsū un ellē, lai gan mēs viņu neredzam: tas izriet no tā, ka viņš valda garīgi, neredzami. Tāpat nepastāv arī viņa garīdzniecība ārišķīgos vaibstos un tērpos, ka mēs to vērojam pie cilvēkiem, bet tā pastāv neredzama, garā – lai nemitīgi aizstāvētu savējos un upurētu sevi pašu, un darītu visu, kas jāveic dievbijīgam priesterim. Viņš lūdz par mums, kā saka sv. Pāvils (Rom. 8:34). Tā viņš mūs māca iekšēji sirdī, kas ir divi patiesie, taisnīgie priestera amati; jo tā lūdz un māca arī ārējie, cilvēcīgie, laicīgie priesteri.

Piecpadsmitkārt. Tā kā Kristum piederēja pirmdzimtība ar tās cieņu un godu, tad viņš dalās tajā ar visiem saviem kristīgajiem un tādēļ ticot tiem jākļūst par ķēniņiem un priesteriem kopā ar Kristu, kā to saka sv. Pēteris (1. Pēt. 2); «Jūs esat priesteru ķēniņvalsts un ķēniņu priesterība.» Un tādā veidā kristīgs cilvēks tiek ticības dēļ pacelts tik augstu pāri visam lietām, ka viņš top visu lietu garīgais pavēlnieks; jo nekas nespēj kaitēt viņa svētlaimībai. Jā, visam ir jākļūst viņam pakļautam un jānāk viņam par svētlaimību, kā māca sv. Pāvils (Rom, 8:28): «Visas lietas nāk par labu tiem, kas pēc viņa nodoma ir aicināti,» – lai tā būtu dzīve, nāve, grēks, dievbijība, labais un ļaunais, lai kā mēs to arī sauktu; tāpat (1. Kor. 3:22): «Visas lietas ir jūsu, vai pasaule, vai dzīvība, vai nāve, vai tagadējas vai nākamas lietas» utt. Tā nav, ka mēs miesīgi valdām pār visām lietām, spējam tās saukt par savām vai lietot tā kā cilvēki zemes virsū, jo mums ir miesīgi jāmirst, un neviens nevar izbēgt no nāves. Tā mums ir arī jābūt pakļautiem daudzām citām lietām, kā mēs to redzam pie Kristus un viņa svētajiem; jo šī ir garīga valdība, kas valda miesīgā apspiestībā, tas nozīmē: es varu visās lietās dvēselē laboties, tā ka arī nāvei un ciešanām ir jākalpo un jābūt derīgām manai svētlaimībai. Tas nu ir īpaši, augsts, cienījams gods un patiesa, visvarena valdība, garīga ķēniņvalsts, kurā neviena lieta nav ne laba, ne ļauna, bet tai ir jākalpo man par labu, ja es ticu; un tomēr man viņu nevajag, jo man pietiek ar manu ticību. Redzi, kas tā ir par brīnišķīgu brīvību un kristīgo varu.

Sešpadsmitkārt. Turklāt mēs esam priesteri. Tas ir vēl daudz kas vairāk nekā būt par ķēniņu, jo priesterība mūs padara cienīgus stāties Dieva priekšā un lūgt par citiem; jo stāties Dieva vaiga priekšā un lūgt nepienākas nevienam citam kā vien priesteriem. To Kristus mums ir piešķīris, ka mēs garīgi varam aizstāvēt citus un lūgt par citiem, kā priesteris miesīgi parādās tautas priekšā un lūdz. Bet, kurš netic Kristum, tam nelīdz neviena lieta; viņš ir visu lietu kalps, viņu kaitina visas lietas. Turklāt viņa lūgšana nav patīkama, tā nesasniedz Dieva vaigu. Kas nu spēj aptvert kristīga cilvēka godu un augstību? Ar savu ķēniņvalsti viņš valda par visām lietām, ar savu priesterību viņš valda pār Dievu; jo Dievs dara to, ko viņš lūdz un vēlas, kā stāv rakstīts Psalmos: «Viņš dara, ko tie grib, kas viņu bīstas un klausa viņu kliegšanu un tiem palīdz» (Psalms 145:19). Pie šāda goda kristīgs cilvēks tiek vienīgi ar ticību un ne ar kādiem darbiem. No tā ir skaidri redzams, ka kristīgs cilvēks ir brīvs no visam lietām un stāv pāri visām lietām, jo viņam nevajag nekādu labo darbu, lai viņš kļūtu dievbijīgs un svētlaimīgs, jo ticība tam sagādā visu pārpilnībā. Bet, ja viņš būtu tik neprātīgs un domātu ar kādu labu darbu kļūt dievbijīgs, brīvs, svētlaimīgs un kristīgs cilvēks, tad tā viņš pazaudētu ticību ar visām lietām, gluži kā suns, kurš nesa mutē gaļas gabalu un kampa pēc ēnas ūdenī, tādā veidā pazaudēdams abus – gaļu un ēnu.

Septiņpadsmitkārt. Tu jautā: kāda atšķirība kristietībā ir starp priesteriem un parastajiem cilvēkiem, ja tie visi ir priesteri. Atbilde: vārdiņam «priesteris», «mācītājs», «garīgs» un tamlīdzīgiem nodarīta netaisnība, ka tie nošķirti no pārējā lielā pulka pie mazā pulciņa, ko tagad dēvē par garīgo kārtu. Svētie raksti neparāda nekādu citu atšķirību kā vien to, ka tā mācītos jeb svaidītos nosauc par ministros, servos, oeconomos, kas nozīmē: sulaiņi, kalpi, pārvaldnieki, kuriem ir jāsludina pārējiem Kristus, ticība un kristīga brīvība. Jo, kaut arī mēs esam vienlīdz priesteri, mēs visi tomēr nevarētu kalpot vai pārvaldīt, vai sludināt: Tā saka sv. Pāvils (1. Kor. 4), lai par tādiem ikviens cilvēks mūs tur: par Kristus kalpiem un par Evaņģēlija turētājiem. Bet nu no Evaņģēlija turēšanas ir radusies tik pasaulīga, ārišķīga, grezna, briesmīga kundzība un vara, ka tai nespēj līdzināties nekādā veidā pasaulīgā vara, it kā laji būtu kas cits nekā kristīgie ļaudis. Ar to tad visa izpratne par kristīgo žēlastību, brīvību, ticību un visu to, kas mums pieder no Kristus, un Kristus pats tiek atņemti. Tā vietā mēs esam iemantojuši daudzus cilvēku likumus un darbus, esam kļuvuši par kalpiem visnederīgākajiem cilvēkiem zemes virsū.

Astoņpadsmitkārt No visa tā mēs, mācāmies, ka nepietiek sludināt, ja Kristus dzīvi un darbu sludina pavirši un tikai kā vēsturi un hroniku stāstu, nerunājot par to, ka vispār viņš netiek pieminēts, bet gan tiek sludinātas vienīgi garīgās tiesības vai citi cilvēku likumi un mācība. Viņu ir arī daudz, kas Kristu sludina un lasa šādi, ka tie Kristum līdzi jūt, dusmojas uz jūdiem vai citādi bērnišķīgi uzvedas. Taču jāsludina tā, ka man un tev no tā pamostas un tiek saglabāta ticība. Šī ticība pamostas un tiek saglabāta ar to, ka man tiek teikts, kādēļ Kristus ir nācis, kā viņš būtu jālieto un jābauda, ko viņš man ir nesis un devis. Tas notiek, ja pareizi iztulko kristīgo brīvību, kas mums nāk no viņa, un to, kādā veidā mēs esam ķēniņi un priesteri, visu lietu valdnieki; un ka viss, ko mēs darām, ir tīkams Dieva vaiga priekšā un tiek uzklausīts, kā es to iepriekš teicu. Jo, ja sirds šādi sadzird Kristu, tai jākļūst pašos pamatos līksmai, jāsajūt mierinājums un jākļūst mīkstai pret Kristu, lai to atkal iemīlētu. To nekad nevar panākt ar likumiem vai ar darbiem; jo kurš gan vēlētos šādai sirdij kaitēt vai to iebaidīt? Kad tai uzbrūk grēks un nāve, tad tā tic, ka Kristus svētbijība ir viņējā un tās grēks nav vis vairāk viņas, bet gan Kristus. Tā grēkam ir jāpazūd ticībā Kristus svētbijības dēļ, kā tika augstāk sacīts, un tā mācās līdz ar apustuli spītēt nāvei un grēkam un sacīt: Kur nu ir tava uzvara, nāve? Kur, nāve, nu ir tavs dzelonis? Tavs dzelonis ir grēks. Bet paldies Dievam, kas mums to uzvarēšanu ir devis caur mūsu Kungu, Jēzu Kristu. Un nāve ir noslīcināta viņa uzvarā utt. [1.Kor. 15:55 un tālāk]

Deviņpadsmitkārt. Ar to nu būtu diezgan runāts par iekšējo cilvēku, par viņa brīvību un to lielāko taisnumu, kam nevajag ne likuma, ne labu darbu, kuri drīzāk ir kaitīgi, ja kāds uzdrīkstētos iedomāties, ka ar tiem tiks taisnots. Tagad mēs nonākam pie otrās daļas, pie ārējā cilvēka. Šeit mēs gribam atbildēt visiem tiem, kuri ir sašutuši par iepriekšējām runām un mēdz teikt: «Ja ticība ir viss un ar to pietiek, lai mūs padarītu pietiekoši dievbijīgus, kādēļ tad tiek pieprasīti labi darbi? Tad dzīvosim līksmi un nedarīsim neko,» Nē, mīļo cilvēk, tā ne. Tas tā būtu gan, ja tu caur un cauri būtu iekšējais cilvēks vien un kļūtu pilnīgi garīgs un iekšējs, kas nenotiks līdz Pastarai dienai. Zemes virsū ir un paliek tikai sākums un augšana, kas tiek piepildīta viņā pasaulē. Tādēļ apustulis to nosauc par «primitas spiritus» [Rom. 8:23], t.i., par gara pirmajiem augļiem. Tādēļ šeit iederas tas, kas tika teikts augšā: «Kristīgs cilvēks ir padevīgs kalps un ir pakļauts ikvienam.» Tieši tāpat: ja viņš ir brīvs, tam nevajag neko darīt, ja viņš ir kalps, tam jādara visādi darbi. Kā tas notiek, to mēs redzēsim.

Divdesmitkārt. Lai gan cilvēks iekšēji dvēseles dēļ ar ticību ir pietiekoši taisnots un viņam pieder viss, kam būtu jāpieder, pie tam ticībai un pietiekamībai ir līdz tai dzīvei arvien vairāk jāpieaug, tomēr viņš paliek šajā miesīgajā dzīvē zemes virsū un viņam ir jāvalda sava paša miesa un jāsatiekas ar ļaudīm. Te nu sākas darbi; te nu viņš nedrīkst klīst bezdarbībā; te nu patiesi ir jānodarbina un jāvingrina miesa ar gavēšanu, nomodu, darbiem un mērenu stingrību, lai tā kļūtu paklausīga un līdzīga iekšējam cilvēkam un ticībai, tam nebūtu par šķērsli un nepretotos, jo tāda ir miesas daba, kad tā netiek piespiesta. Jo iekšējais cilvēks ir vienots ar Dievu, līksms un priecīgs Kristus dēļ, kurš viņa dēļ ir tik daudz darījis, un viss viņa prieks rodas no vēlēšanās arī pašam kalpot Dievam nesavtīgi brīvā mīlestībā. Taču savā miesā viņš sastop spītīgu gribu; kas vēlas kalpot pasaulīgām lietām un meklēt to, kas tai kārojas. Ticība to nevar paciest, un viņa ar prieku gulstas uz tās kakla, lai to iegrožotu un kavētu, kā saka sv. Pāvils (Rom. 7:22-23): «Jo man ir labs prāts pie Dieva bauslības pēc tā iekšķīgā cilvēka. Bet es redzu citu bauslību savos locekļos pret mana prāta bauslību karojam un mani gūstītu novedam apakš grēka bauslības, kas ir manos locekļos.» Tāpat: «Es pārmācu savu miesu un lieku tai paklausīt, lai nebūtu atmetams es pats, kuram citi jāmāca.» Tāpat (Gal. 5:24): «Bet tie, kas Kristum pieder, ir savu miesu krustā situši ar tām kārībām un iekārošanām.»

Divdesmitpirmkārt. Bet šie darbi nedrīkst notikt ar nodomu, ka līdz ar to cilvēks kļūs dievbijīgs Dieva priekšā, jo šo aplamo uzskatu ticība nevar paciest, kura vienīgā ir un kurai vienīgai jābūt dievbijībai Dieva priekšā; turpretī tie drīkst notikt tikai ar nodomu, ka miesa kļūs paklausīga un šķīstīta no savām ļaunajām kārībām un ka acs lūkosies uz ļaunajām kārībām tikai tādēļ, lai tās izdzītu. Jo tādēļ, ka dvēsele ticības dēļ ir tīra un mīl Dievu, tā labprāt vēlas, lai arī visas lietas kļūtu tīras, pirmkārt, jau viņas pašas miesa, un lai katrs kopā ar viņu mīlētu un slavinātu Dievu. Tā notiek, ka cilvēks pats savas miesas dēļ nevar klīst bezdarbībā, un viņam ir papildus jāveic daudz labu darbu, lai to savaldītu. Un tomēr darbi nav tas patiesais labums, kura dēļ viņš ir dievbijīgs un taisns Dieva priekšā; viņš tos dara nesavtīgi brīvas mīlestības dēļ, lai patiktu Dievam. Nekas cits te nav jāmeklē un nav jāsaskata kā vienīgi, lai tas patiktu Dievam, kura gribu cilvēkam būtu vislabākā veidā jāizpilda. No tā nu katrs var izvēlēties savu mērauklu un paņēmienu, kā šaustīt savu miesu; tad viņš gavē, ir nomodā, strādā tik daudz, cik nepieciešams miesai, lai apspiestu tās pārgalvību. Bet pārējie, kuriem liekas, ka ar darbiem kļūs dievbijīgi, neievēro sevis šaustīšanu, bet domā tikai par darbiem un uzskata, ja tiek darīti tikai daudzi lielie darbi, tad viss ir labi paveikts un viņi kļūst dievbijīgi. Dažkārt viņiem salaužas prāts un pie tam viņu miesa iet bojā; tā ir liela ģeķība un kristīgās dzīves un ticības izpratnes trūkums, ka viņi vēlas ar darbiem bez ticības kļūt dievbijīgi un svētlaimīgi.

Divdesmitotrkārt. Lai mēs te parādītu dažas līdzības, tad kāda kristīga cilvēka darbus, kurš savas ticības un vienīgi Dieva žēlastības dēļ ir taisnots un kļuvis svētlaimīgs, nav jāapskata citādi kā vien saistībā ar Ādama un Ievas darbiem paradīzē. Par to ir rakstīts 1. Mozus gr. (2:15), ka Dievs radīto cilvēku novietojis paradīzē, lai viņš tur strādātu un to sargātu. Bet Dievs radīja Ādamu dievbijīgu un labu, bez grēka, tā ka tam nevajadzēja ar savu darbu un apstrādāšanu kļūt dievbijīgam un taisnotam. Taču, lai viņš neklīstu bezdarbībā, Dievs tam lika strādāt: apstādīt, apstrādāt un uzraudzīt paradīzi. Tie bija pilnīgi brīvi darbi, darīti tikai viena iemesla dēļ, proti, lai patiktu Dievam, un nevis tādēļ, lai tīkotu dievbijību, kura tam piederēja jau pirms tam. Tāpat tas ir arī ar ticīga cilvēka darbiem, kurš savas ticības dēļ no jauna ir pārcelts paradīzē un radīts no jauna, arī viņam nevajag nekādu darbu, lai kļūtu dievbijīgs; turpretī, lai viņš neklīstu bezdarbībā un strādinātu un uzraudzītu savu miesu, viņam ir pavēlēts darīt šādus brīvus darbus vienīgi tādēļ, lai patiktu Dievam.

Gluži tāpat kad kāds svaidīts bīskaps iesvētī baznīcas, iesvētī bērnus vai citādi veic savu amatu, tad šie darbi to nepadara par bīskapu. Jā, ja viņš jau iepriekš nebūtu par bīskapu svaidīts, tad šie darbi nekam nederētu un būtu tikai tukša muļķošanās. Tāpat kristīgs cilvēks, kas, svaidīts ar ticību, dara labus darbus, nekļūst no tiem labāks vai vairāk svaidīts par kristīgu cilvēku (tas netiek panākts ne ar ko citu kā vien ar ticības pieaugumu). Jā, ja viņš iepriekš nebūtu ticējis un bijis kristīgs cilvēks, tad viņa darbi nekam nederētu, bet gan būtu neprātīgi, sodāmi un pazudinoši grēki.

Divdesmittreškārt. Tādēļ ir taisnība diviem teicieniem: labi, dievbijīgi darbi nekad nedara cilvēku labu, dievbijīgu, bet gan labs, dievbijīgs cilvēks dara labus, dievbijīgus darbus. Ļauni darbi nedara cilvēku ļaunu, bet ļauns cilvēks dara ļaunus darbus. Tātad vienmēr cilvēkam iepriekš jābūt labam un dievbijīgam pirms visiem labiem darbiem, un labi darbi seko un izriet no dievbijīga, laba cilvēka. Gluži kā saka Kristus: «Labs koks nevar nest nelabus augļus, un nelāgs koks nevar nest labus augļus.» [Mat. 7:18]. Tad acīm redzami ir tā: augļi nenes koku, koki neaug arī uz augļiem, bet gan otrādi, koki nes augļus, un augļi aug uz kokiem. Tā kā kokiem ir jābūt pirms augļiem un augļi nepadara kokus ne labus, ne ļaunus, bet gan koki rada augļus, tad arī cilvēkam sevī iepriekš ir jābūt dievbijīgam vai ļaunam, pirms viņš dara labus vai ļaunus darbus. Viņa darbi to nepadara labu vai ļaunu, bet gan viņš dara labus vai ļaunus darbus. To pašu mēs novērojam pie visiem amatiem. Labs vai slikts nams nerada nevienu labu vai sliktu namdari, bet gan labs vai slikts namdaris taisa sliktu vai labu namu. Neviens darbs nepadara meistaru par tādu, kāds ir darbs, turpretī, kāds ir meistars, tāds ir arī viņa darbs. Tāpat tas ir arī ar cilvēka darbiem: kāds viņš ir ticībā vai neticībā, tam līdzinās viņa darbi – labi vai ļauni, un nevis otrādi, ka no saviem darbiem viņš būtu dievbijīgs vai ticīgs. Gluži tāpat kā darbi nepadara ticīgu, tā tie nepadara arī dievbijīgu. Taču ticība, gluži tāpat kā tā padara dievbijīgu, paveic arī labus darbus. Tā kā nu darbi nevienu nedara dievbijīgu, bet gan cilvēkam iepriekš ir jābūt dievbijīgam, pirms viņš darbojas, tad ir skaidrs, ka vienīgi ticība tīrās žēlastības dēļ, ko sniedz Kristus un viņa vārds, padara cilvēku pietiekami dievbijīgu un svētlaimīgu un ka neviens darbs, neviens bauslis nav nepieciešams kristietim svētlaimībai; vēl vairāk, viņš no visiem baušļiem ir brīvs un pilnīgas brīvības dēļ visu dara nesavtīgi, un to, ko viņš dara, viņš dara, nekur nemeklēdams savu labumu vai savu svētlaimību – jo viņš ir jau apmierināts un svētlaimīgs ar savu ticību un Dieva žēlastību -, bet vienīgi tādēļ, lai ar to patiktu Dievam.

Divdesmitceturtkārt. Turpretī tam, kuram nav ticības, dievbijībai un svētlaimībai neder neviens darbs; tāpat otrādi, nekādi ļauni darbi viņu nepadara ļaunu un nolādētu, bet gan neticība, kas padara ļaunu cilvēku un koku, tā dara ļaunus un nolādētus darbus. Tādēļ, ja cilvēks kļūst dievbijīgs vai ļauns, sākums nav meklējams darbos, bet gan ticībā – kā saka gudrais vīrs: «Visu grēku sākums ir atkāpties no Dieva un viņam neuzticēties.») [Sīr. 10:12]. Tā māca arī Kristus, ka cilvēks nedrīkst sākt ar darbiem, un saka: «Ņemiet labu koku, tad arī viņa augļi būs labi, vai ņemiet nelāgu koku, tad arī tie augļi būs nelabi,» [Mat. 12:33] – it kā viņš gribētu sacīt: kas vēlas iegūt labus augļus, tam jāsāk vispirms ar koku un tas labi jāiestāda. Tāpat, kurš vēlas darīt labus darbus, tam nav jāsāk ar darbiem, bet gan ar cilvēku, kuram jāveic šie darbi. Bet cilvēku nepadara labu nekas cits kā vien ticība, un nekas cits to nepadara ļaunu kā vien neticība. Tas tiešām ir taisnība: darbi mūs padara, dievbijīgus vai ļaunus cilvēku priekšā, tas nozīmē, tie ārēji uzrāda, kurš ir dievbijīgs vai ļauns. Kā saka Kristus (Mat. 7:20): «Pēc viņu augļiem jums tos būs pazīt.» Taču tas, viss ir šķietami un ārišķīgi. Šis uzskats maldina daudzus ļaudis, kuri raksta un māca, ka jāveic labi darbi un jākļūst dievbijīgam, pie tam viņi nekad nedomā par ticību, iet savu ceļu un vienmēr viens aklais ved otru, nomoka sevi ar daudziem darbiem un tomēr nekad nenonāk līdz patiesai dievbijībai. Par viņiem saka sv. Pāvils (2. Tim. 3:5 un tālāk): «Izrādīdami ārēju svētbijību, bet tās spēku noliegdami… tie vienmēr mācās un nekad nevar nonākt pie patiesības atziņas.» Kurš nu negrib maldīties kopā ar šiem aklajiem, tam jāskatās tālāk par darbiem, baušļiem vai darbu mācībām. Viņam pirmkārt ir jāieskatās cilvēkā, kā tas kļūst dievbijīgs. Bet viņš nekļūst dievbijīgs un svētlaimīgs, ar baušļiem un darbiem, bet gan ar Dieva vārdu, tas ir, ar viņa žēlastības apsolījumu, un ar ticību. Tur ir viņa dievišķīgais gars, ka viņš mūs padara svētlaimīgus nevis ar mūsu darbiem, bet gan nesavtīgi ar savu žēlīgo vārdu tīrās žēlsirdības dēļ.

Divdesmitpiektkārt. No visa tā ir viegli saprotams, kā labi darbi ir jānoraida un kā nav jānoraida un kā jāsaprot visas mācības, kas māca labos darbus. Jo, kur atrodamas sagrozītas domas un nepatiess papildinājums, ka mēs ar darbiem gribam kļūt dievbijīgi un svētlaimīgi, tie nu nav labi un ir pavisam nosodāmi; jo tie nav vairs labi un noniecina Dieva žēlastību, kura viena pati ticības dēļ padara dievbijīgu un svētlaimīgu, ko nespēj darbi, taču tie uzņemas to paveikt un šādi iejaucas žēlsirdības darbā un godā. Tādēļ mēs noraidām labos darbus nevis viņu pašu dēļ, bet šīs ļaunās piedevas un nepatieso, sagrozīto domu dēļ, kuri panāk, ka tie tikai izliekas labi un tomēr nav labi; viņi ar to pieviļ sevi un katru kā plēsīgie vilki avju drēbes. Taču tieši šī ļaunā piedeva un šīs sagrozītās domas par darbiem ir nepārvarami tur, kur nav ticības. Šai ļaunajai piedevai vajag būt darbu slavināšanā, līdz atnāk ticība un viņu iznīcina; daba pati viņu nespēj no sevis aizraidīt prom, arī atzīt tā nespēj, bet tā uzskata viņu par brīnišķīgu, svētlaimīgu lietu. Tādēļ tik daudzi arī ar viņu tiek pavedināti. Tātad: ir labi rakstīt un sludināt par nožēlu, grēku sūdzēšanu, gandarījumu, taču, ja cilvēks tālāk nedodas pie ticības, tad tās noteikti ir īsti velnišķīgas, pavedinošas mācības. Ir jāsludina ne tikai vārds vien, bet gan abi Dieva vārdi. Ir jāsludina baušļi, lai iebaidītu grēciniekus un skaidri parādītu viņu grēkus, lai tie izjustu nožēlu un atgrieztos. Taču pie tā nedrīkst palikt. Ir jāsludina arī otrs vārds – Dieva žēlastības apsolījums -, lai mācītu ticību, bez kā veltīgi ir baušļi, nožēla un viss cits. Ir noteikti palikuši sprediķotāji, kuri sludina nožēlošanu pāri grēkiem un žēlastībai. Taču viņi neizceļ baušļus un Dieva apsolījumus, no kuriem mēs mācamies, no kurienes nāk nožēlošana un žēlastība. Jo nožēlošana plūst no baušļiem, ticība no Dieva apsolījumiem, un aiz ticības Dieva vārdiem tiek taisnots un pacelts tas cilvēks, kuru bailes no Dieva baušļiem padarījušas pazemīgu un kurš ir nonācis pie pašatzīšanas.

Divdesmitsestkārt. Tas nu būtu pateikts vispārīgi par darbiem un par tiem, kuri kristīgam cilvēkam jādara pret savu pašu miesu. Tagad mēs vēl runāsim par tiem darbiem, kurus viņš veic pret citiem cilvēkiem. Jo cilvēks nedzīvo viens pats savā miesa, bet gan citu cilvēku vidū zemes virsū. Tādēļ viņš nevar būt starp tiem bez darbiem; tam ir jārunā un jāstrādā kopā ar tiem, kaut gan no šiem darbiem neviens nav nepieciešams dievbijībai un svētlaimībai. Tādēļ viņa nodomiem, darot visus darbus, ir jābūt brīviem un vērstiem vienīgi uz to, lai viņš ar tiem kalpotu un būtu noderīgs citiem cilvēkiem, neko citu nepaturot acu priekšā kā vien to, kas nepieciešams citiem. Tad to var nosaukt par patiesi kristīgu dzīvi, un tad ticība ar prieku un mīlestību stājas pie darba, kā sv. Pāvils māca galatiešiem [Gal. 5:6]. Tad filipiešiem: kad Viņš tos bija mācījis, ka tiem visa žēlastība un pilnība pieder aiz viņu ticības Kristum, Viņš māca tos tālāk un saka: «Ja tad ir kāda pamācīšana iekš Kristus, ja tad ir mīlestības iepriecināšana, ja tad ir tā Gara biedrība, ja tad ir sirdsžēlastība un apžēlošana, tad darat manu prieku pilnīgu, ka jums ir viens prāts, viena mīlestība, viena sirds un dvēsele; un, nedarat nenieka strīdēdamies vai lieku godu meklēdami, bet pazemīgi turēdami cits citu augstāku par sevi pašu.» [Fil. 2:1 un tālāk]. Raugi; te Pāvils tik skaidri rādījis kristīgu dzīvi, ka visiem darbiem ir jātiek vērstiem tuvākajam par labu, jo katram pašam pietiek ar savu ticību un viņam ir doti visi darbi un dzīve, lai viņš ar tiem nesavtīgas mīlestības dēļ kalpotu savam tuvākajam. Turklāt viņš rāda Kristu kā paraugu un saka: «Tāds prāts lai jums ir, kāds arī Kristum Jēzum bijis, kas, Dieva ģīmī būdams, neturēja par laupījumu Dievam līdzi būt, bet pats sevi ir iztukšojies un kalpa ģīmi pieņēmis un tā kā cits cilvēks tapis, un cilvēka kārtā atrasts pats sevi pazemojies, paklausīgs palicis līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei.» [Fil. 3:5 un tālāk].

Divdesmitseptītkārt. Tā arī kristīgam cilvēkam tāpat kā Kristum, viņa galvai, ir jāpietiek pilnīgi ar savu ticību, tā vienmēr jāvairo, jo tā ir viņa dzīve, viņa dievbijība un svētlaimība, kas tam sniedz visu, kas pieder Kristum un Dievam, kā tika augstāk runāts. Un sv. Pāvils saka (Gal. 2:20): «Ko es tagad dzīvoju miesā, to dzīvoju ticībā uz Kristu, Dieva Dēlu.» Un, lai gan viņš tagad pilnīgi brīvs, viņš labprātīgi vēlas kļūt par kalpu, lai palīdzētu savam tuvākajam, lai izturētos un rīkotos ar to tā, ka Dievs ar Kristus palīdzību ir rīkojies ar viņu, un tas viss nesavtīgi; viņš nevēlas te meklēt neko citu kā vien izpatikt Dievam un domāt šādi: Dievs man, necienīgajam, nolādētajam cilvēkam bez jebkādiem nopelniem; pavisam nesavtīgi un no tīras žēlsirdības, ar Kristus palīdzību un Kristū ir devis visas dievbijības un svētlaimības pilnu bagātību, tā ka man turpmāk nevajag nekā cita kā vien ticēt, ka tas tā ir. Ak, šādam Tēvam, kas mani apbēris ar savām pārpilnīgajām bagātībām, savukārt es tā vēlētos brīvi, līksmi un nesavtīgi darīt to, kas tam tīk, un arī pret savu tuvāko kļūt par kristīgo, kā Kristus ir kļuvis par tādu priekš manis, un nedarīt neko citu kā vien to, kas tam ir nepieciešams, vajadzīgs un dod svētlaimību, jo man taču ticības dēļ pietiek visas lietas Kristū. Raugi, tā plūst no ticības mīlestība un līksme pie Dieva un no mīlestības – brīva, labprātīga, priecīga dzīve, lai nesavtīgi kalpotu tuvākajam. Jo tāpat kā mūsu tuvākais cieš trūkumu un tam vajag no mūsu pārpilnības, tā arī mēs esam cietuši trūkumu un mums vajadzēja Viņa žēlastības. Tādēļ ka Dievs mums nesavtīgi palīdzējis ar Kristu, arī mums nav ar miesu un viņas darbiem jādara nekas cits kā jāpalīdz tuvākajam. Tā redzam, kāda augsta, cēla dzīve ir kristīgā dzīve, kura diemžēl tagad visā pasaulē ir ne vien sabrukusi, bet nav arī vairs pazīstama, ne arī tiek sludināta.

Divdesmitastotkārt. Mēs lasām Lūk. (2:22 un tālāk), ka jaunava Marija pēc sešām nedēļām gāja uz baznīcu un lika sevi šķīstīt pēc bauslības kā visas citas sievas, lai gan tā nebija tādā veidā netīra kā viņas, ne arī vainīga, lai viņu tā šķīstītu; ne arī viņai to vajadzēja. Taču viņa to darīja brīvas mīlestības dēļ, lai tā nenicinātu citas sievas, bet lai paliktu pulkā ar visiem. Tā sv. Pāvils lika apgraizīt sv. Timoteju ne tādēļ, ka tas bija nepieciešams, bet tāpēc, lai viņš nedotu iemeslu ļaunām domām mazticīgajiem jūdiem. [Ap.d. 16:3]. Pie tam viņš negribēja ļaut apgraizīt Titu tāpēc, ka daudzi stingri pastāvēja uz to, ka tam jātiek apgraizītam un tas esot nepieciešams svētlaimībai. Un Kristus (Mat. 17:24 un tālāk): kad no Viņa mācekļiem tika prasīts nodevu grasis, strīdējās ar sv. Pēteri par to, vai karaļa bērni neesot brīvi no nomas naudas. Un tad sv. Pēteris sacīja «jā», un lika viņam iziet jūrmalā un teica: «Lai mēs tiem nedotu apgrēcību, tad ej jūrmalā un izmet makšķeri, un to pirmo zivi, kas piekodīsies, ņem, un, viņai muti atdarinājis; tu atradīsi vienu grasi, to ņem un dod viņiem par mani un par tevi. Tas ir smalks piemērs šai mācībai, kurā Kristus sevi un savējos nosauc par brīviem karaļbērniem, kuriem neko nevajag, un tomēr labprātīgi padodas, kalpo un maksā nomu. Tikpat maz, cik šis darbs bija nepieciešams, lai piešķirtu Kristum dievbijību vai svētlaimību, tikpat maz vajadzīgi ir pārējie viņa un viņa kristīgo laužu darbi, lai iemantotu svētlaimību. Jā, tā visa ir brīva kalpība, lai citiem būtu par patikšanu un lai labotu citus. Tā būtu jātiek darītiem arī visiem priesteru, klosteru un patversmju darbiem, kur katrs savas kārtas un ordeņa darbu darītu vienīgi tāpēc, lai izdarītu pa prātam pārējiem un savaldītu savu paša miesu, lai citiem rādītu paraugu, tiem, kuriem ir nepieciešams apspiest savu miesu. Taču visu laiku tiem jāpatur prātā; ka cilvēks nevar uzskatīt, ka tā viņš kļūs dievbijīgs un svētlaimīgs. Tas ir tikai ticības varā. Šādā veidā arī pavēl sv. Pāvils (Rom. 13:1 un tālāk, un Tit. 3:1), ka tiem jābūt pakļautiem pasaulīgajai varai un jākalpo tai; ne tādēļ, ka viņiem tā būtu jākļūst dievbijīgiem, bet gan tādēļ, lai tie brīvprātīgi kalpotu priekšniecībai un pildītu tās gribu mīlestības un brīvības dēļ. Kas nu to saprot, tas spēj viegli piemēroties neskaitāmajiem pāvesta, bīskapu, klosteru, patversmju, valdnieku un kungu priekšrakstiem un likumiem, ar kuriem daži neprātīgi prelāti apietas tā, it kā tie būtu nepieciešami dvēseles svētlaimībai, un nosauc tos par baznīcas baušļiem, taču bez jebkādām tiesībām. Jo brīvs kristīgs cilvēks saka tā: es gribu gavēt, lūgt Dievu, darīt šo un to, kas tiek pieprasīs, taču ne tādēļ, ka man tas nepieciešams vai es tādēļ vēlētos kļūt dievbijīgs vai svētlaimīgs. Bet es vēlos to darīt pāvestam, bīskapam, draudzei vai savam līdzbrālim kā paraugu, pakalpojumu un lai izpildītu to gribu un vēlos ciest kā Kristus manas vēlēšanās dēļ ir izpildījis daudz lielākas lietas un cietis, kas tam bija daudz mazāk nepieciešams. Un, lai gan tirāni dara netaisni, šādas lietas prasīdami, man tas tomēr nekaitē, jo tas nav pret Dievu.

Divdesmitdevītkārt. No šejienes katrs var smelties drošu visu darbu un baušļu novērtējumu un atšķirību; arī to, kas ir akli, neprātīgi vai taisnīgi prelāti. Jo tas darbs, kura nolūks nav kalpot otram vai padoties otra gribai, kaut arī tas neliek darboties pret Dievu, nav labs kristīgs darbs. Tas ir par iemeslu tam, ka es baidos, ka tik maz patversmju, baznīcu, klosteru, altāru, mesu, testamentu ir kristīgas dabas, turklāt arī gavēņi un lūgšanas, sevišķi tās, ar kurām griežas pie dažiem svētajiem atsevišķi. Jo es baidos, ka visā tajā kopumā katrs meklē tikai savu labumu, domādams ar to izpirkt savus grēkus un kļūt svētlaimīgs. Tas viss izriet no ticības un kristīgās brīvības neizpratnes. Un daži akli prelāti, kas cilvēkus spiež to darīt, slavē šādu darbību, pušķojas ar grēku atlaidām un ticību vairāk nemaz nemāca. Es tev turpretī dodu padomu, ja tu vēlies ko ziedot, lūgt Dievu, gavēt, tad nedari to, domādams, ka tu vēlies sev darīt ko labu, bet gan paveic to par brīvu, lai pārējie ļaudis to spēj izbaudīt, un dari to viņiem par labu; tad tu būsi patiesi kristīgs cilvēks. Ko līdz tev tavi īpašumi un labie darbi, kas tev ir lieki un domāti tikai, lai tu savaldītu un aprūpētu savu miesu, ja tev taču pietiek ar ticību, kurā Dievs tev ir devis visu? Raugi, šādi Dieva dāvanām ir jāplūst no viena uz otru un jākļūst kopējām, ka ikviens gādā par savu tuvāko, it kā tas būtu viņš pats. No Kristus viņas ieplūst mūsos; Viņš savā dzīvē par mums ir gādājis tā, it kā Viņš būtu bijis tas, kas esam mēs. No mums tām jāplūst pie tiem, kam tās nepieciešamas, un arī tik pilnīgi, ka man arī mana ticība un taisnība, kas domāta manam tuvākajam, ir jānoliek Dieva priekšā, lai aizklātu viņa grēkus, lai ņemtu tos uz sevi un rīkotos tā, it kā tie būtu manējie, gluži kā Kristus ir darījis mums visiem. Raugi, tā ir mīlestības daba, kad viņa ir patiesa. Bet viņa ir patiesa tur, kur ir patiesa ticība. Tādēļ svētais apustulis piedēvē mīlestībai tādu īpašību (1. Kor. 13, 5), ka tā nemeklē savu labumu, bet to, ko vajag tuvākajam.

Trīsdesmitkārt. No visa tā izriet secinājums, ka kristīgs cilvēks nedzīvo sevī pašā, bet gan Kristū un savā tuvākajā; Kristū – ar ticību, tuvākajā – ar mīlestību. Ar ticību viņš paceļas pāri sev pašam līdz Dievam, no Dieva viņš atkal nolaižas zemāk par sevi pašu mīlestības dēļ un tomēr paliek arvien Dievā un dievišķīgā mīlestībā, gluži kā Kristus saka (Jāņa ev. 1:52): «Jūs redzēsiet debesi atvērtu un Dieva eņģeļus uzkāpjam un nokāpjam uz to Cilvēka Dēlu.» Raugi, tā ir patiesā, garīgā, kristīgā brīvība, kas sirdi padara brīvu no visiem grēkiem, likumiem un baušļiem, kas pārspēj visas citas brīvības, kā debesis pārspēj zemi. Lai Dievs – mums to dod pareizi saprast un saglabāt. Āmen.

Komentāri ir slēgti.

Powered by WordPress