M.Lutera “Pāvila vēstules galatiešiem skaidrojums”9 

1:15-17 Bet, kad Dievam, kas mani no mātes miesām izredzējis un Savā žēlastībā aicinājis, labpatika  Savu Dēlu manī atklāt, lai es prieka vēsti par Viņu nestu pagāniem, tad es tūdaļ negriezos pēc padoma pie miesas un asinīm,  nedz nogāju uz Jeruzālemi pie tiem, kas priekš manis bija apustuļi, bet aizgāju uz Arābiju un atkal atgriezos atpakaļ Damaskā.

…Pāvils šeit apliecina, ka uzreiz pēc tam, kad viņš ar Dieva žēlastību aicināts bija aicināts, viņš sāka sludināt Kristu pagānu vidū – devās uz Arābiju, neprasot nevienam padomu, un sāka darīt darbu, kam bija aicināts. Šī vieta liecina par to, no kā Pāvils ir saņēmis savu mācību, ar kādiem līdzekļiem viņš nācis pie Evaņģēlija atziņas un apustuļa amata. Viņš saka: ”Kad Dievam labpatika” – es neko neizpelnījos ar to, ka savā nezināšanā dedzīgi cīnījos par Dieva Bauslību. Šī muļķīgā un bezdievīgā dedzība mani apstulbināja tā, ka sāku neganti plosīties un izdarīju vis nelietīgākos pārkāpumus. Es vajāju Dieva draudzi, biju Kristus ienaidnieks un zaimoju Viņa Evaņģēliju, es mudināju arī citus izliet nevainīgas asinis; tāds ir mans nopelns. Tomēr šīs trakošanas laikā Dievs mani aicināja  savā lielajā žēlastībā. Vai Viņš to darīja manas trakošanās dēļ? Nekādā ziņā nē. Pārpārēm  bagātīgā Dieva žēlastība, kas mani aicināja un par mani apžēlojās, piedeva man visus šos zaimus un par šiem maniem briesmīgajiem grēkiem, kurus tolaik uzskatīju par visaugstāko taisnību un dievkalpošanu, kas Dievam ļoti patīk, Viņš dāvāja man savu žēlastību un patiesības atziņu , turklāt arī aicināja mani apustuļa amatā…

Kad Dievam labpatika

Tas ir, it kā Pāvils gribētu sacīt: tā ir tīra nenovērtējama Dieva žēlastība, ka Viņš mani, tik nekrietnu cilvēku, Dieva zaimotāju, vajātāju un aplaupītāju, ne tikai saudzē, bet vēl arī dāvā man pestīšanu, Garu, Savu dēlu Kristu, apustuļa amatu un mūžīgo dzīvību.

Tāpat Dievs ir žēlīgi uzlūkojis mūs, kas esam bijuši to pašu grēku apgrūtināti turklāt Viņš ne tikai no Savas žēlastības Kristus dēļ ir piedevis visu mūsu  bezdievību un zaimus, bet arī apveltījis mūs ar Saviem vislielākajiem žēlastības darbiem un garīgām dāvanām. Taču daudzi no mums ne tikai nepateicas Dievam  par šo neizteicamo žēlastību, aizmirsdami par saņemto šķīstīšanu no vecajiem grēkiem (2.Pēt.2:9) un Viņa dāvāto žēlastību, bet atkal atver durvis velnam un sāk izjust nepatiku pret Vārdu.

..un Savā žēlastībā aicinājis

Redzi, cik rūpīgi apustulis izvēlas izteicienus. Viņš saka: „Savā žēlastībā aicinājis”. Vai Viņš to būtu darījis mana farizejiskuma , manas nevainojamās un svētās dzīves dēļ? –Nē! Un vēl jo mazāk manas Dieva zaimošanas , vajāšanas un varas darbu dēļ? Kālab tad? – Tikai Savas žēlsirdības dēļ.