M.Lutera “Pāvila vēstules galatiešiem skaidrojums”-7 

1:5 Viņam lai ir gods mūžu mūžos! Āmen!

Ebrejiem ir ierasts, ka Rakstos vietām tiek iesaistīti šādi slavas un pateicības vārdi. Šo tradīciju ievēro arī apustuļi, kuri tāpat ir ebreji, un šādu izteiksmes veidu bieži redzam Pāvila vēstulēs. Ir nepieciešams turēt Tā Kunga Vārdu augstā godā, un to neklājas piesaukt bez slavas un pateicības apliecinājuma. Šis tikums ir sava veida godbijības un goddevības apliecinājums, kādu mēdzam izmantot arī laicīgajā valstībā – izrunājot ķēniņu un valdnieku vārdus, mēs reizē noliecam galvu vai lokām ceļus. Vēl jo vairāk mums piederas locīt savu siržu ceļus, ar vislielāko pateicību un goddevību pieminot Dieva Vārdu.

1:6 Es brīnos..

Te redzi Pāvila lielisko prasmi – kā viņš prot izturēties pret saviem kritušajiem galatiešiem, kurus viltus apustuļi bija aizveduši maldu ceļos. Viņš tos neaizskar ar asiem, bargiem vārdiem, bet uzrunā patiesi tēvišķīgi, ne tikai pacietīgi panesdams viņu krišanu, bet gandrīz vai aizbildinādams viņus. Pāvils galatiešus itin kā ieskauj mātes mīlestībā, uzrunā pavisam maigi, tomēr tajā pašā laikā arī nosoda, izmantodams rūpīgi izraudzītus, šajā lietā gudri pieskaņotus vārdus. Turpretī, vēršoties pret maldinātājiem, viltus apustuļiem, viņš iedegas dusmās, likdams tiem uzņemties visu vainu. Tādēļ viņš jau gandrīz pašā vēstules sākumā uzbrūk tiem ar vārdiem, kuri skan kā zibens spērieni un pērkona dārdi: „.. Ja kāds jums sludinātu citu evaņģēliju.. lāsts pār to!” Un tālāk, 5. Nodaļas 10. pantā, viņš tiem draud ar tiesu: „.. Tas, kas jūs sajauc, saņems sodu, lai būtu kas būdams.” Turklāt viņš tos nolād ar ļoti biedējošiem vārdiem: „Kaut jel tie sagraizītos, kas jūs musina!” Tie patiesi ir īsti zibens spērieni, kas vēršas pret miesas jeb Bauslības taisnību.

Pāvils būtu varējis nedaudz bargāk uzrunāt arī pašus galatiešus un sacīt: ak, cik apkaunojošā veidā esat krituši! Man ir kauns par jums! Jūsu nepateicība mani sāpina, un man uz jums jādusmojas.  Taču, tā kā Pāvils ir nodomājis stiprināt kritušos galatiešus, viņš pret tiem izturas kā tēvs pret bērniem. Apustulis atturas no pārāk lielas bardzības, īpaši savas vēstules ievaddaļā, un uzrunā viņus ar ļoti maigiem, laipniem vārdiem.

Viņš grib dziedināt ievainotos, tādēļ nedrīkst izmantot nepiemērotas zāles, kas svaigo brūci varētu darīt vēl sāpīgāku un ievainot vēl smagāk, nevis dziedināt. Tādēļ no visiem maigajiem vārdiem apustulis nebūtu varējis izraudzīties vēl piemērotākus, kā: „Es brīnos”. Tā viņš izsaka savas sāpes un nepatiku pret to, ka galatieši ir atkrituši no viņa.

Te Pāvils pats patur prātā norādījumu, ko viņš dod tālāk, sestās nodaļas pirmajā pantā, sacīdams: „Brāļi, ja kāds cilvēks ir pienākts kādā pārkāpumā, tad jūs, kas esat garīgi, atgrieziet tādu uz pareiza ceļa ar lēnprātīgu garu.” Šim piemēram jāseko arī mums – pret nabaga samulsinātajiem jauniešiem mums jāizturas kā vecākiem pret bērniem, lai tie izjustu mūsu tēvišķīgo stingrību un mātišķīgo pieķeršanos un redzētu, ka negribam, lai viņi ietu pazušanā, bet gan – tiktu pestīti. Taču pret velnu un viņa kalpiem, maldu un šķelšanās radītājiem, arī mums, sekojot apustuļa piemēram, nav jābūt pacietīgiem, nedz jācenšas samierināties, bet asi jāsatriec un jānolād viņu krāpšana un maldināšana. Tā arī vecāki, kuru bērnu ir sakodis suns, vajā tikai suni, bet raudošo bērnu samīļo un mierina ar vissaldākajiem vārdiem.

Apustulī Pāvilā mīt gars, kas brīnum labi saprot, kā pareizi izturēties pret kritušām un noskumušām sirdīm.

.. ka jūs tik drīz..

Redzam – pats Pāvils sūdzas par to, cik drīz notiek atkrišana no ticības. Tādēļ kādā citā vietā (1. Kor. 10:12) viņš mudina kristiešus: „Kas šķietas stāvam, lai pielūko, ka nekrīt.” Arī mēs ik dienu pieredzam, cik grūti sirdij ir iemantot un saglabāt stipru ticību. Tāpat redzam, ar kādām grūtībām nākas „sagatavot Tam Kungam padevīgus ļaudis” (Lk. 1:17). Ir jāstrādā desmit gadus, kamēr draudzē izdodas iedibināt īstu kristīgu kārtību;

Ar lielām rūpēm un darbu Pāvils bija izveidojis draudzes Galatijā, bet pēc viņa aiziešanas viltus apustuļi īsā laikā šo viņa darbu bija izjaukuši. To apliecina gan šī, gan nākamās nodaļas. Tik vāji un nožēlojami mēs esam šajā dzīvē, tik ļoti mūs no visām pusēm apdraud velna valgi.