139. dziesma 

Korvedim. Dāvida dziedājums.

Kungs,

Tu mani esi izlūkojis un izzinājis.

(2) Tu zini,

kad sēžos

un kad ceļos,

Tu noproti manas domas

no tāluma,

(3) manu došanos

un manu apmešanos

Tu izvētī,

visi mani ceļi

satek pie Tevis.

(4) Vēl vārds nav nācis

man uz mēles-

lūk, Kungs,

Tu visu jau zini.

(5) Tu nāc

man aiz muguras

un aizstāj priekšā,

un uzliec

man Savu delnu.

(6) Par brīnumainu

šī zinība man,

tā tik augstu-

to nejaudāju!

(7) Kurp man doties

prom no Tava Gara,

kurp no Tevis

man laisties?

(8 ) Ja celšos debesīs-

tur Tu,

ja nezemē klāšu sev gultu-

lūk, Tu!

(9) Ja es ņemtu sev

rītausmas spārnus,

apmestos

tālu aiz jūras,

(10) pat tur Tava roka

vadītu mani,

turētu mani

Tava labā roka!

(11) Ja es teiktu:

lai tumsa grābj mani,

lai par nakti top

gaisma ap mani!-

(12) pat tumsa

Tev netumšo

un nakts

gaismo kā diena-

kas Tev tumsa,

kas gaisma!

(13) Tu taču darināji

visu manu iekšķumu,

Tu nopini mani

mātes miesās!

(14) Pateicos Tev!

Cik es baismi brīnumains!

Brīnišķi Tavi darbi-

to zinu droši!

(15) Mani kauli

nebija apslēpti Tev,

kamēr es klusībā

tiku darināts,

tiku šūdināts

zemes dziļumos.

(16) vēl dīglī

mani skatīja

Tavas acis,

un Tavā grāmatā

visas uzrakstītas

dienas,

kas bija saistītas,

pirms klāt

kaut viena no tām.

(17) Tavi nolūki, Dievs,

tik brīnišķi man-

tik plaši

tie visi kopā-

(18 ) ja skaitīšu tos,

par smiltīm to vairāk-

pamostos,

arvien es Tavā priekšā!

(19) Ja Tu nokautu neganto,

Dievs!

Jūs, asinsļaudis,-

nost no manis!

(20) Tie, kas runā ļaunu

par Tevi,

un nelietīgi piemin-

Tavi ienaidnieki!

(21) Vai es nenīstu tos,

kas nīst Tevi, Kungs?

Kas ceļas pret Tevi,

vai mani tie nederdz?

(22) Ar visstiprāko naidu

es tos nīstu,

par ienaidniekiem

es tos turu!

(23) Izlūko mani, Dievs,

un izzini manu sirdi,

pārbaudi mani

un izzini manas raizes,

(24) raugi, vai neeju

pa posta ceļiem,

un vadi mani

pa mūžīgo ceļu!