M.Lutera “Pāvila vēstules galatiešiem skaidrojums” 

.. pēc Dieva, mūsu Tēva, prāta

Pāvils visus savus vārdus lieliski sakārto un pavērš tā, ka tie stājas pretī viltus apustuļiem un cīnās par attaisnošanas mācību. Pāvils saka: Kristus ir izglābis mūs no velna un ļaunās pasaules valstības, un to Viņš ir darījis pēc Sava Tēva gribas, prāta un pavēles. Tā nu mēs esam izglābti – ne savas gribas vai pūļu dēļ, bet pēc Viņa labā prāta, – kā sacīts cituviet, 1. Jņ. 4:9–10: „Redzama kļuvusi ir Dieva mīlestība caur Viņu.” Tas, ka esam šādi izglābti no ļaunās pasaules, nav mūsu nopelns, bet tikai un vienīgi Dieva žēlastība. Pāvils runā ļoti dedzīgi, cildinādams žēlastību, ikvienā vārdā viņš asi vēršas pret viltus apustuļiem.

Ir vēl kāds iemesls, kura dēļ Pāvils šeit piemin Tēva gribu. To redzam visā Jāņa evaņģēlijā, kur Kristus, slavēdams Savu amatu, norāda mums uz Sava Tēva gribu, lai mēs Kristus vārdos un darbos vairāk nekā pašu Kristu uzlūkotu Tēvu. Kristus ir nācis pasaulē un pieņēmis cilvēka dabu, lai kļūtu par upurjēru, kas upurēts par visas pasaules grēkiem, tā mums dāvādams izlīgumu ar Tēvu. Tas noticis pēc Tēva žēlīgā prāta, lai mēs, vērsdami savas acis uz Kristu, taisnā ceļā dotos pie Tēva.

Kā jau iepriekš esmu atgādinājis, mums neklājas domāt, ka ar spriedelēšanu par dievišķo Majestāti varētu iegūt kādas svētīgas zināšanas par Dievu. To varam izdarīt, tikai satverot Kristu, kas pēc Tēva gribas pats Sevi nodevis nāvē par mūsu grēkiem. Kad atzīsti šo Dieva gribu Kristū, tu vairs neredzi Dieva dusmību – visas bailes un drebēšana beidzas, un vienīgais Dievs, kuru tu pazīsti, ir žēlsirdīgais Dievs, kas pēc Sava padoma jau iepriekš ir gribējis, lai Viņa Dēls mirtu mūsu labā un mēs caur Viņu varētu dzīvot. Šī atziņa dara sirdi priecīgu un pārliecinātu par to, ka Dievam nav nodoma dusmoties – Viņš mūs, nožēlojamos grēciniekus, ir mīlējis tā, ka mūsu labā devis Savu vienpiedzimušo Dēlu. Tādēļ ne jau bez iemesla Pāvils uzsver, ka Kristus ir nodots par mūsu grēkiem pēc Tēva prāta.

Turpretī spriedelēšana par dievišķo Majestāti, par briesmīgo Dieva tiesu, proti, par to, kā Viņš visu pasauli pazudinājis grēku plūdos, kā izpostījis Sodomu utt. – tāda spriedelēšana ir bīstama, un galu galā tā iedzen cilvēku izmisumā un pilnīgā pazušanā, – kā jau iepriekš esmu norādījis.

.. Dieva, mūsu Tēva

Vārds „mūsu” ir attiecināms uz abiem šiem vārdiem, proti – mūsu Dieva un mūsu Tēva. Arī Kristus Jņ. 20:17 saka Marijai Magdalēnai: „Ej pie Maniem brāļiem un saki tiem: Es aizeimu pie Sava Tēva un pie jūsu Tēva, pie Sava Dieva un jūsu Dieva.” Tātad Dievs ir mūsu Dievs un mūsu Tēvs, taču tikai caur Kristu.Tas ir īsti apustulisks, Pāvilam raksturīgs izteiksmes veids. Pāvils izmanto vārdus, kuriem nav īpaša spožuma, tomēr viņš runā vistiešākajā un spēcīgākajā veidā