45. E.Grīslis. Pārdomas par Rom.9:17-18 

„Tā raksti saka uz faraonu: „Uz to es tevi esmu nolicis, lai pie tevis parādītu savu spēku, un lai mans vārds tiktu daudzināts visā pasaulē.” Tā tad, kuru viņš grib, to viņš žēlo, un kuram grib, tam apcietina sirdi.” Pāvila vēstule romiešiem 9:17-18

***

Vispirms Dievs pie Ēģiptes valdnieka, saukta faraona, sūtīja savu vēstnesi, pravieti Mozu. Faraons tika brīdināts un mācīts, atkal un atkal. Bet faraons neklausjās. Liekās, viņš tīši iespītējās. Un tad vienu dienu vairs nenāca brīdinājumi un pamācības, bet Dieva sods. Faraons un viņa karapulki noslīka jūrā, viņā saulē ierodoties kā cietsirdīgi, neticīgi cilvēki. Tiktālu Vecās Derības stāsts (sk. II Mozus gr. 4-14). Te ir skaidrs, ka Dievs bija pacietīgs, bet arī, ka šai pacietībai bija noteikta robeža – un pēc šīs robežas pārkāpšanas sekoja drausmīgs sods. Tieši kur šī robeža atrodas ikviena mūsu personīgā dzīvē, mēs nezinām. Fakts tomēr paliek, ka neaplietā puķu podā pēc zināma laika zeme pilnīgi izkalst. Arī cilvēks, kas ilgi atstumj Dieva žēlastības dāvanu, kļūst neticīgs, ar apcietinātu sirdi. Dzīves nopietnība ir tā, ka ar Dieva žēlastības piedāvājumiem nevar jokoties. Mēs sakām, ka Dievam kalposim rīt vai parīt? Kas zina, vai mums tāds rīt vai parīt pienāks?! Varbūt, ka ar savu vilcināšanos mēs tieši šodien pārkāpjam Dieva pacietības robežu. Ko tad?! Patiešām, kas būs tad?

***

Mīļais Dievs, pasargā mani no Ļaunā kārdinātāja, kas Tavas mīlestības vārdā mani pavedina uz nepaklausību un pārgudrību. Palīdzi man nekavēties, nevilcināties, bet jau šodien un tūlīt izlūgties Tavu žēlastību, piedošanu un palīdzību. Āmen.