44. E.Grīslis. Pārdomas par Rom. 9:2-3 

„Man ir lielas skumjas un nepārtrauktas sāpes sirdī. Es vēlētos būt nolādēts, atstumts no Kristus, par labu saviem brāļiem, kas laicīgajā ziņā ir mani cilts brāļi.” Pāvila vēstule romiešiem 9:2-3

***

Slikts garastāvoklis pāriet, kad uzlabojas dzīves situācija. Arī mazāka mēroga depresijai var tikt pāri ar saviem spēkiem un bez ārsta palīdzības. Bet šeit pat labs ārsts neko nevar palīdzēt, jo te Pāvils skumst, ka viņa tautieši nepieņem Kristus vēsti un atstumj pašu Pestītāju. Tā kā nevienā tautā netrūkst neticīgu locekļu, tad Pāvila skumjas varam ļoti labi saprast. Un ne tikai saprast – mēs tās nedrīkstam ignorēt, jo mēs esam tie, kas, pirmkārt un galvenokārt, atbildīgi par mūsu tautas brāļu un māsu neticību. Tas nenozīmē, ka viņi ir neticīgi mūsu vainas dēļ, bet gan, ka mēs viņus labi saprotam, jo esam visā visumā dalījušies visā, ko viņi pārdzīvojuši. Te nu ir liels darbs ticīgai līdzjūtībai, lai mēs mēģinātu neticīgos pievest pie ticības. Protams, tas var būt ne dažu dienu, bet daudzu gadu pasākums – bet tādēļ ne mazāk neatliekams. Tas arī nozīmē, ka mums ir jācenšās pacelt savas draudžu dzīves garīgais līmenis un mūsu personīgās liecības kvalitāte. Galu galā tas arī nozīmē, ka lai citiem liecinātu, mums pašiem ir labi jāpazīst un jādzīvo šajā liecībā – jo citādi mēs esam tikai liekuļi.

***

Visuvarenais Dievs un Debesu Tēvs! Tu zini, cik cilvēka sirds viegli nosoda otra vājību un reti atzīstās savā grēcībā. Palīdzi, Kungs, mums citus no sirds mīlēt, līdzi just un savās domās svētīt. Māci mums aizlūgt par citiem tautiešiem, it sevišķi par … un par … Āmen.

Komentāri ir slēgti.

Powered by WordPress