177. E.Grīslis. Pārdomas par 1.Tes.4:15-17 

„To mēs jums sakām, balstoties uz mūsu Kunga vārdu: mēs, kas līdz mūsu Kunga atnākšanai paliksim dzīvi, ne ar ko nebūsim priekšā tiem, kas aizmiguši. Pats Kungs nāks no debesīm, kad Dievs to pavēlēs, atskanot ercenģeļa balsij un Dieva bazūnei: tad pirmie celsies tie, kas ticībā uz Kristu miruši. Pēc tam mēs, dzīvie, kas vēl pāri palikuši, kopā ar viņiem tiksim aizrauti gaisā padebešos, pretim tam Kungam. Tā mēs būsim kopā ar to Kungu vienumēr.” Pāvila pirmā vēstule tesaloniķiešiem 4:15-17

***

Jau pārdomās par 2.Kor.4:14 apskatījām, ka Jaunā Derība mūžīgo dzīvošanu apraksta divos paveidos – kā dvēseles nemirstību un kā augšāmcelšanos no mirušiem. Šeit Pāvils liek lietā augšāmcelšanās motīvu, lai uzskatāmi attēlotu situāciju Kristus otrreizējās atnākšanas brīdī. Vai šo notikumu Pāvils sagaida jau savas dzīves laikā jeb vai arī šeit tikai runā par nezināmo nākotnes momentu, mēs šeit neatrisināsim, bet vienīgi pasvītrosim Pāvila svarīgāko ieskatu: Tā kā mūžībā visi pulksteņi ir apstājušies un laika vairs nav, tad nebūs tādu jēdzienu „ātrāk” vai „vēlāk”. Kristus otrreizējās atnākšanas brīdī mēs visi, viens pēc otra, ieiesim Viņa valstībā. Šeit uzskatāmā veidā, gleznaini un konkrēti, ir attēlota dziļa garīga patiesība. Viņā saulē būs totāla visu ticīgo kopība. Mēs, kas dzīves laikā esam bijuši izkaisīti un pasaules vēju izmētāti, beidzot būsim kopā, svētcerē un svētībā, pašā Jēzus Kristus kopībā. Tā būtu brīnišķīga laime!

***

Mīļais Pestītāj! Es Tev pateicos, ka man vienmēr paliek uz kā cerēt, it sevišķi uz mūžīgo dzīvību. Es Tev pateicos, ka Tu mani neatstāj novārtā, bet apsoli man jo spožu nākotni. Par to es Tev sirsnīgi pateicos. Āmen.