176. E.Grīslis. Pārdomas par 1.Tesal.3:4 

„Jo jau toreiz, kad bijām pie jums, mēs teicām jums, ka vajāšanām jānāk; un tā tas arī ir noticis, jūs to zināt.” Pāvila pirmā vēstule tesaloniķiešiem 3:4

***

Protams, apustulis Pāvils par vajāšanām nepriecājas. Kā līdzjūtīgs cilvēks viņš saprot, ka vajāšanas nozīmē jo daudzas un dažādas fiziskas un garīgas ciešanas, pat moku pilnu nāvi. Pāvils droši vien spēj gara acīm sev stādīties priekšā vajāšanu tiešo norisi. Pats par savu ticību cietis, viņš raksta bez ilūzijām un bez sapņošanas. Pagadās tukšgalvīgi kristieši, kas paši sēž uz mīksta spilvena un tad par cita ciešanām viszinīgi nosaka: Nu tiem jau ir ticība! Ir ticība, paldies Dievam, ka ir ticība! Bet arī ticīgam cilvēkam sāp! Sāp operācija, sāp negadījumi, sāp šķiršanās no tuviniekiem. Normāls cilvēks ir jūtīga būtne! Un tomēr Pāvils nav nemaz pārsteigts. Viņš uz ciešanām negaida, bet reāli sagaida, ka neticīgā pasaules vidē ticīgiem cilvēkiem būs daudz kas jāpacieš. Un tā tas notiek vēl šo baltu dieniņu. Ticīgie tiek vajāti – dažās zemēs ar vienu metodi, citās ar otru. Kur vien tiek patiesi un no sirds sludināts Kristus evaņģēlijs, tur ir tūlīt sava zināma grēcīga pretreakcija. Un tomēr ticīgi cilvēki vajāšanas iztur. Jo mums Kristus vienmēr stāv klāt un palīdz, arī dzīves lielākajās vētrās. Paļausimies uz Viņa žēlastības spēku!

***

Mīļais Jēzu! Tu pats savā miesā un dvēselē izjūti sāpju skaudrumu. Kad mēs nevaram lāga izturēt, kas mums jācieš, esi Tu mūsu glābiņš un palīdzētājs. Dāvā mums savu žēlastības spēku, lai mēs nekristu izmisumā, bet paļautos vienmēr uz Tevi. Āmen.