17. dziesma 

(1) Dāvida lūgšana.

Dzirdi, Kungs,

manu taisnību,

uzklausi

manu brēcienu,

ieausies

manā lūgšanā-

tā nenāk

no melīgām lūpām!

(2) No Tevis

nak spriedums man,

Tavas acis

redz patiesību,

(3) pārbaudīji

Tu manu sirdi,

Tu nāci

naktī

Tu pārraudzīji-

bet neatradi!

Jo esmu apņēmies-

negrēkos mana mute!

(4) Bet cilvēku darbi?-

Caur Tavu vārdu

es turos tālu

no varmāku ceļiem.

(5) Cieši man soļi

uz Tavām takām,

nepaslīd

manas kājas.

(6) Es saucu Tevi,

lai Tu atbildi man,

Dievs,

sniedz man ausi,

uzklausi mani,

(7) kā brīnumu dāvā

Savu žēlastību,

Tu, glābējs ikvienam,

kas no uzbrucējiem

tveras pie Tavas

labās rokas!

(8 ) Glabā mani

kā acuraugu,

Savu spārnu ēnā

slēp mani

(9) no negantajiem,

kas vajā mani,

manas dzīvības naidniekiem,

kas lenc mani!

(10) Savos taukos

tie iepletušies,

ar muti

tie dižīgi runā,

(11) ik solī

tie apstāj mani,

tie lūko

gāzt zemē mani!

(12) Tas ir kā lauva,

kas kāro plēst,

kā jauns lauva,

kas no slapsta uzglūn.

(13) Celies jel, Kungs,

stāj pret to, saliec to,

no negantiem glāb mani

ar Savu šķēpu,

(14) ar Savu roku, Kungs,

no tādiem vīriem,

kuru mūžs-

tikvien šis laiks.

No Sava krājuma

kuņģus tiem pildi,

ka pietiek

to dēliem,

ka paliek pāri

i bērniem!

(15) Bet es taisnots lūkošos

Tavā vaigā,

modies veldzēšos

ar Tavu tēlu!