133. E.Grīslis. Pārdomas par Efez.4:11-13 

„Viņš arī devis citus par apustuļiem, citus par praviešiem, citus par evaņģēlistiem, citus par ganiem un mācītājiem, Lai svētos sagatavotu kalpošanas darbam, Kristus miesai par stiprinājumu, Līdz kamēr mēs visi sasniegsim vienību Dieva Dēla ticībā un apziņā, īsto vīra briedumu, Kristus diženuma pilnības mēru.” Pāvila vēstule efeziešiem 4:11-13

***

Kristīgā ticība nav ideāls, kuru mēs varam pamazām apgūt, īpaši mērojot savus solīšus un savas piepūles slodzi. Bet kristīgā ticība arī nav fanātisma formula, kas prasa visu vai neko! Pāvils šeit norāda, ka mēs, pašreiz nepilnīgi, varam savam mērķim tuvoties ar garīgu augšanu un briešanu. Te nu der paturēt vērā, ka augšanas process ir zināmā mērā dabīgs. Mēs barojam savu ķermeni, vingrinām to un uzturam to pie veselības, un tad jaunībā mēs augam it kā paši no sevis. Faktiski tas ir dabas darbs. Tā arī ir ar garīgo augšanu: ja mēs uzņemam sevī Dieva vārdu, ja mēs vingrināmies ticībā un mīlestībā, ja mēs cenšamies dzīvot paklausībā Kristum, tad mēs garīgi augam, tas ir, tad Kristus pats mūs audzina un dod spēku nobriest. Tad gala sasniegums vairs nav mūsu darbs, bet Viņa lielā svētība. Pretstatā, ja bērnībā un jaunībā ķermenis tiek mērdēts un nevingrināts, tad mēs būsim sīciņi, slimīgi un lāga nepadevušies. Tāpat tas ir arī ar garīgo barību – vai tās trūkumu. Cik apzinīgi un cītīgi mēs sevi aprūpējam ar gara barību? Kā mēs vingrināmies Svētā Gara vadībā?

***

Mīļais Jēzu! Dod man sava Gara spēku dzīvot, augt un nobriest Tev pa prātam un Tev par godu. Pasargi mani no neapzinīgas manas dvēseles mērdēšanas. Āmen.