122. E.Grīslis. Pārdomas par Gal.1:8 

„Bet ja mēs vai kāds eņģelis no debesīm jums sludinātu citu evaņģēliju nekā to, ko esam jums pasludinājuši, lāsts pār to!” Pāvila vēstule galatiešiem 1:8

***

Arī ticīgiem cilvēkiem reizēm iznāk paklupt un pat pazaudēt ticību. Tad mums pienākas klausīties ne uz viņu pēdējo, bet uz pareizo vārdu. Un pareizais vārds ir vienmēr tas, kas saskan ar evaņģēliju, tas ir, tagad Jaunajā Derībā skaidri uzrakstīto Jēzus Kristus pestīšanas vēsti. Pat ja kāds eņģelis mums sāktu sludināt ko citu, mums nepienāktos klausīties un pamest savu ticību. Ar šādu skaidrojumu Pāvils pasvītro, ka evaņģēlijs, šī mūžības vēsts, nenovecojas un nemainās. Ko Dievs vienreiz ir teicis, tas tā paliek, patiess uz visiem laikiem. Tur vairs nav ne ko pielikt, ne atņemt, ne apkārt knibināties! Kas to mēģina, pierāda tikai savu neticību. Pār tādu cilvēku guļ Dieva sodība, tas ir, lāsts. Mēs, cilvēki, jau nevienu nevaram nolādēt, tas ir, nozīmēt Dieva sodībai. Bet mēs varam smagam grēciniekam skaidri un gaiši atgādināt, ka, tā tālāk dzīvojot, viņam iznāks iepazīties ar Dieva sodu! Tā ir nopietna lieta, tīšām ņemt un nodedzināt māju, kur cilvēki dzīvo iekšā. Tā ir gaužām nopietna lieta, ņemt un nodedzināt kādu dievnamu. Visnopietnākā šī lieta kļūst, kad mēs sevi, ielecot neticīgā dzīvē, nododam sodam un elles ugunīm. Tad lāsts pār mums ir jo skaudrs, sāpīgs un baismīgs.

***

Mīļais Pestītāj! Reizēm, kaut Tevi par Pestītāju saukdams, es it kā piemirstu, no kā Tu mani esi izpestījis. Lūdzu, sargā mani no šī grēku posta un glāb manu dvēseli no mūžīgās pazušanas. Āmen.