12.20. Mārtiņa Lutera Svēto Rakstu apceres katrai dienai, 20. decembris 

Jo tik ļoti Dievs pasauli ir mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību. (Jņ. 3: 16)

Tas attiecas uz tevi – tieši tāpat kā uz Sv. Pēteri un Pāvilu, jo arī tu esi cilvēks un pasaules daļa. Tādēļ nedomā: kas zina, vai ari es esmu viens no tiem, kam ir dāvāts Dieva Dēls un caur Viņu apsolīta mūžīgā dzīvošana; jo ar tādām domām tu darītu Dievu To Kungu par meli. Tādēļ, kad kaut kas tāds ienāk prātā, pārmet krustu, it kā pats velns tev būtu piestājies. Neļauj, lai šādas domas tevi piekrāptu, bet saki: kāda gan nozīme tam, ka es neesmu ne Pēteris, ne Pāvils? Ja Dievs šo dārgumu būtu gribējis dot tikai viņiem un viņiem līdzīgiem cilvēkiem, kuri būtu tās cienīgi, tad drīzāk gan Viņš to būtu dāvājis eņģeļiem, kuri ir šķīsti un neaptraipīti gari, vai arī – Saulei un Mēnesim. Bet šeit ir rakstīts, ka Viņš Savu Dēlu ir devis pasaulei; tā ir šādas dāvanas cienīga. Tādēļ, lai arī neesmu ne Pēteris, ne Pāvils, tomēr vēlos, lai arī es netiktu izslēgts no šā dārguma saņēmēju vidus, jā, es gribu saņemt no tā tieši tikpat daudz, cik saņēmuši Dāvids un visi apustuļi.