V.Bušs “365 X VIŅŠ” 

Bet vakarā nāca kāds bagāts vīrs no Arimatijas, vārdā Jāzeps, kas arī bija kļuvis par Jēzus mācekli.., Un Jāzeps ņēma Jēzus miesas, ietina tās tīrā audeklā un ielika jaunajā kapā, ko viņš bija izcirtis klintī.. (Mt.27:57-60)

Kāds savāds cilvēks ir šis Jāzeps! Viņš dzīvoja ar nāvi. Un netika no nāves vaļā. Tādēļ jau dzīves laikā viņš bija licis sev sagatavot kapu, izcērtot to klintī.

Arī Ēģiptes ķēniņi jau savas dzīves laikā lika uzcelt sev kapa vietas. Bet viņi piramīdas cēla tādēļ, lai pēc nāves tos saglabātu piemiņā. Acīmredzami tas nebija Jāzepa nolūks. Jo mums te nestāsta par krāšņu kapa pieminekli.

Cik bieži šis vīrs varbūt stāvējis savas kapa malas priekšā un jautājis sev: “Kas būs ar mani, kad še gulēs manas miesas?”

Mūsdienu paviršais cilvēks rīkojas tā, it kā viņš dzīvotu mūžīgi. Kas rēķinās ar nāvi un jūt tās tuvumu, tas gūst jaunu skatu uz šīs pasaules iznīcīgajām lietām. Tā bija ar Jāzepu. Un tas viņu dzina pie Jēzus.

Jāzeps turējās pie sava kapa. Bet Jēzum viņš to novēlēja labprāt. Tā viņa kaps kļuva par dzīvības pieminekli. No tā Jēzus augšāmcēlās no mirušajiem.

No šī brīža Jāzeps drīkstēja savu kapu skatīt augšāmcelšanās gaismā. Un mēs, jā, arī mēs drīkstam tā uzlūkot savus kapus. Pie kapiem stāvēdami, mēs drīkstam ticībā dziedāt: Jēzus dzīvo! Tādēļ spēkā ir vārdi: “Kā var atstāt, pasaki, Galva savu locekli?”

Tagad kaps nav gala vārds. Mēs tiksim uzmodināti no mirušajiem. Kaut šī patiesība dažam labam liktos draudoša, Jēzus mācekļi priecājas par to.

Kungs Jēzu! Dzīvības valdniek! Tu nepametīsi manu dvēseli kapā! Āmen.