V.Bušs “365 X VIŅŠ” – 29.marts 

Ar Viņa gādību mēs, kas ticam, esam iegājuši tai žēlastībā.. (Rom. 5:2)

Kādā viduslaiku tautas izrādē uz skatuves parādās doktors Fausts un apvārdo ļaunos garu. Te ierodas arī velniņš Vicli-Pucli. Fausts viņam jautā, vai tas nekad neesot izjutis ilgas pēc svētīgas mūžības.

Uz to demons atbild: “Ja no elles uz debesīm vestu kāpnes un to spraišļi būtu no asiem nažu asmeņiem – es tūliņ kāptu pa tām, kaut arī galā nonāktu sagriezts gabalos.”

Šīs senās lugas sacerētājs ir pareizi atzinis, ka pat visbezdievīgākajā sirdī dzīvo slepenas ilgas pēc Dieva, pēc miera, pēc žēlastības, pēc debešķīgas dzīves, pēc grēku piedošanas.

Cilvēks pats apspiež šīs ilgas pēc Dieva, jo viņš netic, ka tās viņam varētu piepildīties patiesībā.

Cik skaists Evaņģēlijs! Jo tas mums saka: “Ir kāpnes, kas mūs ved tieši uz Dieva sirdi. Tās nav no nažu asmeņiem. Šīs kāpnes ir krustā sistais Dieva Dēls Jēzus Kristus!”

Katrā ziņā še vēl jāsaka: Jēzus, Krustā Sistais, ir vienīgās kāpnes, kas ved uz debesīm. Ja svētajam Dievam ir labpaticis atvērt mums vienīgo ceļu caur krustu uz Tēva sirdi, tad lai nepretojamies Viņam, bet pateicīgi lietojam šo ceļu uz dzīvību.

Tu, Kungs ar naglu rētām, kas esi debesu kāpnes, ceļš un atvērtas durvis pie Tēva, lai Tev pieder mūsu mīlestība. Āmen.