V.Bušs “365 X VIŅŠ”- 28.marts 

Tad nu mums.. ir miers ar Dievu caur mūsu Kungu Jēzu Kristu (Rom. 5:1)

Cik diženi, mīlīgi tas skan! Kā pār lielpilsētas troksnim plūst svētrīta zvanu skaņas, tā arī šī vārda skaņa iespiežas mūsu sirds nemierā. Tik mierinoši, spēcīgi var runāt vienīgi Bībele.

Bet – tas ir dīvaini – šis vārds it kā runā pretim tam, ko cilvēks, arī reliģiozs cilvēks, ir sevī iedomājies.

Še ir runa par Dievu. Un drošā pārliecībā. Jā, vai tad Dievs nav kāda liela problēma? Vai tad vispār ir zināms, vai Viņš ir, kāds Viņš ir un kur Viņš ir?

Še ir runa par mieru ar Dievu. Vai tad mums ir karš ar Dievu? Vai tad ir kāda naidīga vara, kas mūs var apdraudēt? To nekad neesam apdomājuši.

Un tad stāv vārds “mums ir”. Izskatās tā, it kā apustulim Pāvilam, kas to rakstījis, būtu kāds drošs īpašums; ka viņš būtu pilnīgi drošs par savu pestīšanu. Vai tad kaut kas ir tāds? Vai tad kristietība nav meklējumi un nojausma? Vai tā nav – labākā gadījumā – tikai diskusiju priekšmets?

Redziet, kad apustulis rakstīja šo teikumu, tad viņš garā atradās zem Jēzus Kristus krusta. Un te viņš atrada to, ko arī mēs drīkstam atrast. Kopš viņš Jēzu ir skatījis vaigā, viņš zina: Dievs dzīvo! Un, kad viņš uzlūko Krustā sisto, viņš zina: Dieva dusmas un tiesa par grēku ir nopietna. Tik nopietna, ka tādēļ jāmirst Dieva Dēlam. Bet, uzskatot krustu, viņš tūdaļ piedzīvo: še Dieva dusmas klusinātas; še grēku parāds dzēsts; še ticībā atrod mieru ar lielo Dievu.

Kungs, dod arī mums zem Tava krusta atrast drošību un mieru. Āmen.