V.Bušs “365 X VIŅŠ” – 17.marts 

Un, kad tie nonāca tai vietā, ko sauc par pieres vietu, tad tie tur sita krustā Viņu.. (Lk.23:33)

Tā būs sevišķi gara un briesmīga nagla, kas caururbta un turēja pie krusta Jēzus kājas! Cik nespēcīgas tagad ir kājas, kas bija gājušas tik garus ceļus pazudušās pasaules labā!

Plašus ceļus – no Galilejas līdz Jeruzālemes vārtiem pie Lācara kapa, ko , ko Jēzus uzmodināja no mirušajiem.

Brīnumainus ceļus – tās staigāja pa jūru, kad mācekļa tumšā naktī cieta briesmas vētrā un viļņos.

Gurdinošus ceļus gāja šīs kājas. Reiz, iekāpis laivā, Jēzus aizmiga ciešā miegā. Cik ļoti Viņš bija piekusis, ja spēja aimigt vētrā!

Bīstamus ceļus gāja šīs kājas, tuvodamās Jezuzālemei, kur bija nospriesta Viņa nāve.

Tagad šīs kājas ir pienaglotas. Tagad triumfē nagla! Vai tā tas ir?

Nē! Pienaglotās kājas, kas liekas izstaigājušas savus ceļus, pārspēj naglu. Kā tas notiek?

Tā, ka Jēzus Savā nāves stundā kļūst par Ceļu mums, vienīgo iespējamo ceļu mums, pazudušajiem. Viņš saka: ĒS ESMU ceļš..” Un apustuļi apliecina, ka vienīgi caur Viņu mēs drīkstam tuvoties Dievam Tēvam. Viņš ir Ceļš, par kuru pravietoja jau Jesaja, ka “pat neprašas nevar tanī apmaldīties”.

Ak, godības krusts, pie kura noticis vislielākais darbs, kur uzvarējusi Dieva mīlestība, kur sagrauztām grēcinieku sirdīm atradās ceļš uz Dieva Tēva sirdi!

Kungs! Pie kā lai mēs ietu? Tu esi Ceļš! Āmen.