Bet Jēzus tam sacīja: “Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas sirds un no visas dvēseles, un no visa sava prāta. Mateja evaņģēlijs 22:37
Šī prasība ir augsta. Vai to maz iespējams izpildīt? Vai tās pašā būtībā nav kāda utopija? Jo galu galā cilvēks ir cilvēks un nevajag pārvērtēt viņa spējas!
Vai nebūtu bijis gudrāk un prātīgāk teikt apmēram tā: „Tu mīlēsi Dievu un savu tuvāko cik vien iespējams. Tik labi , cik spēsi.”
Dievs zina cilvēks ir ierobežots, svārstīgs un vājš. Kurš gan lai to zinātu labāk par Dievu! Tad kāpēc Viņš aicina darīt to kas pārsniedz cilvēka spēkus?
Tiem, kas gaida no Evaņģēlija prātīgus un nomierinošus principus, ir iemesls izjust mulsumu un vilšanos.
Ko lai domā , piemēram, par šo izteikumu no kalna mācības: ”Svētīgi nabagie”? Visas cilvēciskās gudrības, pat visaugstākās, nekad nav beigušas apgalvot pretējo!
Kāpēc dot pirmo vietu pēdējiem, kāpēc uzskatīt, ka kurtizānes ieies Debesu valstībā pirms tikumīgajiem? Vai tiešām pieaugušajam, lai patiktu Dievam, ir nepieciešams atdarināt maza bērna nevainību uz atvērtību? Vai var būt vēl neprātīgāki vārdi par apgalvojumu: ”Kas grib izglābt savu dzīvību, tas to pazaudēs, bet, kas savudzīvību pazaudēs manis dēļ, tas to izglābs”?
Un beidzot, kas gan ir vēl neprātīgāk un mulsinošāk, kā nomirt uz krusta, lai glābtu pasauli.
Tas vis ir iespējams, jo Atklāsme nav no cilvēkiem.
Kāds priesteris reiz teica: Viens no iemesliem, kas mani pārliecina, ka Kristus nav izdomājums, ir tas, ka Viņš ir pārāk neizdevīgs”.
Tā ir taisnība. Mēs paši Viņu nebūtu radījuši tādu. Mēs Viņu būtu izveidojuši atbilstoši saviem cilvēciskajiem un prātīgajiem ierobežojumiem.
Filips Dagonē
Cik labi, ka Viņš ir tieši tāds kāds ir…tāds, kurš pārsteidz un nebeidz atklāt par Sevi, ko jaunu!