Svētā Antonija pamācības par dzīvi Kristū. 

Vārdi par skaidru un īstu dzīvi

Gudrs nav tas cilvēks, kurš izmācījies senatnes gudro grāmatas un pasaulīgo zinātni, bet tas, kurš prot atšķirt labu no ļauna, dara labu citiem, bēg no ļauna pats un ir pacietīgs un pateicīgs Dievam arī bēdās.

Ja ārsts mūs dara veselus ar rūgtām zālēm, tad neprātīgi to ir nosodīt; ja Dievs labo mūsu grēkus ar ciešanām, tad bezdievīgi ir kurnēt.

Ja cilvēks vairāk pateiktos nekā lūgtu sava prāta piepildīšanu, tas pazītu daudz mazāk ciešanu un bēdu.

Atturība, labprātība, dvēseles un miesas skaidrība, pastāvība, pacietība, mīlestība pret tuvāko – visi tie ir Dieva doti ieroči, lai mūs aizstāvētu pret bojāeju un neliktu just postu, kurā cilvēks mēdz sevi iegrūst pats, pēc tam kurnot uz Savu Radītāju.

Kāre pēc mantas un bagātības, izpriecām un baudas, nepiesātināma lepnība, godkāre, slavaskāre, varaskāre, griba būt pārākam un vairāk godātam par citiem – tas viss rada cilvēkā ciešanas, jo viņš tad meklē daudz lieka, bet atmet visu nepieciešamo: mieru, labprātību, pacietību, saskaņu ar visām dvēselēm un pateicību par visu Dievam un ne savam īslaicīgajam spēkam vai pasaulīgajam prātam, kas to bieži pamet vienu un strupceļā.

Neremdināma bagātības un slavas kāre, dzīšanās pēc izpriecām un patiesības nezināšana ir visļaunākās kaislības dvēselē un ceļš uz mūžīgo nāvi. Jo mērenāku un vienkāršāku dzīvi kāds dzīvo, jo mazāk tam bēdu, dusmu, netaisnības un ļaunuma. Iegūdams sev lopus, zemes, vergus (tuvus cilvēkus), cilvēks neizbēgami iegūst rūpes, zaudējumus, bēdas un dusmas, un tad viņš nekurn uz sevi, bet uz Dievu!

Un aiz visa tā aizmirstam savu dvēseli, dzīves īsumu un mīlestības bausli.

Parastais prāts ir pasaulīgs un savtīgs. Tikai tieksme pēc Dieva un godprātības rada cilvēkā nepieciešamību meklēt taisnus, kaut grūtus ceļus uz mūžīgo, neiznīcīgo

labumu, pāri savai šaurajai dvēselei, kura neieiet šajā mūžīgajā labumā, ja pati tāda netiek.

Nevar būt pilnīgs tas, kura viena sīka sastāvdaļa ir nepilnīga. Dievs grib visu cilvēku izglābšanos un pārnākšanu pie Sevis, lai neviens nezustu, un tā ir mūsu ikviena un katra vaina, ja kāds neieiet šīs pilnības gaišumā ar visu sirdi, prātu, gribu, cīnīšanos šīszemes ceļos.

Tumši un muļķīgi laudis neieredz zināšanas, jo tās parāda viņu nezināšanu: viņi grib, lai visi tiem līdzinātos; arī netīri, grēcīgi, ļauni ļaudis necieš taisnus -jo tie ir mērs viņu pašu trūkumiem, un tādēļ tie visus grib novilkt savā dziļumā, lai teiktu – visi jau ir tādi!

Dvēsele iet bojā no grēka ļaunuma, kas ir daudzveidīgs un ietver sevī netiklību, lepnību, rijību, dusmas, nekaunību, niknumu, slepkavošanu, kurnēšanu, skaudību, kukuļņemšanu, laupīšanu, neiecietību, melus, saldkāri, slinkumu, noskumšanu, neuzticību, nosodīšanu, maldīšanos un maldināšanu, bezdievību un beigās visa nolādēšanu.

Ja cilvēks saka, ka nezina Dievu un tic tam, ko redz, tad jāsaka, lai tas pamēģina darīt to, kas atver uz Viņu ceļu un acis: lai netur dusmas, lai negrābj netaisnu mantu, lai ir labs pret tuvāku, lai iegrožo lepnību, lai palīdz nabagam un cietējam, lai atmet savu augstprātību, – ja viņš to darīs, Dievs pats sāks atklāties tam un nebūs jājautā: kur Viņš ir? Ja tad vinš būs kļuvis tīrs sirdi – Viņš Dievu redzēs.