Problēmas stiprina mūsu ticību 

Daudzi ticīgie apraud savu mazticību tajā darbā, kuram Dievs ir viņus aicinājis. Viņi alkst lielākas ticības, lai nestu varenākus augļus. Bieži vien viņu ticības stiprināšanai Dievs izmanto grūtības un problēmas.

Visas lietas, kuras mēs saņemam no Dieva, ir saņemamas ticībā. Mums jātic, ka mēs tās iegūsim, neraugoties uz šķietami nelabvēlīgiem apstākļiem. Raksti ir pārpilni apsolījumu, kas domāti Dieva bērniem, bet bieži vien, kad mēs mēģinām satvert kādu apsolījumu un piemērot to tieši sev, pēkšņi rodas problēmas, kuras šķietami noliedz šī apsolījuma piepildījumu. Tas ir vienkārši izskaidrojams: tā Dievs stiprina mūsu ticību . Vai mēs pieaugtu ticībā, ja ikviens apsolījums tiktu piepildīts nekavējoties?

………

Dievs dāvā mums apsolījumu, bet mēs nespējam tūlīt pat ieraudzīt tā piepildījumu, jo „ticība ir stipra paļaušanās uz to, kas cerams, pārliecība par neredzamām lietām” (Ebr. 11:1) Tad Viņš pieļauj problēmas, kuras šķietami apgāž Viņa apsolījumu, bet, ja mēs turamies stingri savā ticībā, tā pieaug arvien lielāka. Tāpēc pirms piepildījuma mēs bieži vien piedzīvojam sakāvi. Šajā procesā pieaug mūsu ticība un gala rezultātā mūsu dzīves pārpilnība.

Rakstos ir atrodami vairāki piemēri , kuri ilustrē šī principa darbību. Ābrahāms pieredzēja daudzas neveiksmes, bet tomēr pastāvēja paļāvībā uz Dieva apsolījumiem, līdz tie tika piepildīti. Viņš ticēja, ka Dievs dāvās viņam zemi un ticība šim mazumam kļuva par sēklu, no kuras izauga paļaušanās uz visvareno Dievu. Tā ir vēsts, kuru Ābrahāms nes ikvienam kristietim: ja mēs paļaujamies uz Dievu vienā nelielā lietā, tā kļūst par aizsākumu lielai un brīnišķīgai svētībai. Bet kas notika pēc tam, kad viņam tika apsolīta zeme? Viņam tā bija jāatstāj bada dēļ, jādod priekšroka savam brāļa dēlam un jādodas karā. Galu galā , viņš jautā: „Kungs, Mans Dievs, no kā lai es noprotu, ka es to mantošu?”(I Moz.15:8)

Jāzepam sapnī tika apsolīts, ka viņa priekšā klanīsies viņa vecāki un brāļi, bet starp šo apsolījumu un tā piepildījumu viņam bija jāpieredz lielas ciešanas, atraidījums( no tiem pašiem brāļiem, kuri sapnī viņu godināja) un pazemojumi.

Mozus gan baidījās, bet tomēr ticēja, ka Dievs ir sūtījis viņu, lai atbrīvotu Izraēla tautu no Ēģiptes gūsta, bet pirms viņa mērķis tika sasniegts, Mozus Dieva vārdā darītos brīnumus atdarināja faraona burvji, un paši izraēlieši nosodīja viņu par pretošanos faraonam.

Vai Dāvids sēdās goda krēslā līdzko Samuēls svaidīja viņu par Dieva izredzēto ķēniņu? Nē. Pirms viņš kļuva par valdnieku, Sauls vairakkārt apdraudēja viņa dzīvību. Viņš slēpās nevis pilīs, bet klinšu alās, un pieredzēja visdažādākos šķēršļus un trūkumu.

Svētais Gars īpaši izredzēja Pāvilu Sava darba veikšanai. Šajā darbā viņš tika padzīts no pilsētas, nomētāts ar akmeņiem gandrīz līdz nāvei, cieta kuģa katastrofā un tika pacietināts.

Kāpēc Dievam vajadzētu ieplānot tādas lietas? Gluži vienkārši _ Dievs vēlas stiprināt, uzlabot un palielināt mūsu ticību.

Viņš visvairāk priecājas par tiem, kuri saņēmuši apsolījumu un nonākuši apstākļos, kuri šo apsolījumu šķietami noliedz, tomēr pastāv stingri ticībā, uzticoties Dievam un paļaujoties uz Viņa Vārdu.

….

Mēs varam saskatīt šo principu visdažādākajās savas dzīves jomās, jo daudzus apsolījumus Dievs devis ikvienam ticīgajam. Piemēram, tas attiecas uz mūsu bērniem. „Māci savam bērnam viņa ceļu, no tā viņš neatstājas arī tad, kad viņš vecs kļuvis.”(Sal.pam. 22:6) . Protams, ka audzinot savus bērnus, mums bieži vien liekas, ka šis apsolījums uz mums neattiecas. Un tomēr, ja mēs turamies stipri ticībā, apzinoties, ka sākumā gaidāmas neveiksmes, mēs varam rast mieru pat nelaimes brīdī. Šo pārliecību es saskatu zudušā dela tēvā (Lk. !5:11-32). Nav šaubu, ka viņu kaitināja dēla uzvedība, bet viņš guva spēku klusā paļāvībā uz Dievu.

Mūsu dzīvē var gadīties tik krasi un negaidīti pavērsieni, ka rodas pārliecība, ka apsolījums netiks piepildīts nekad Atcerieties, kas bija jāpiedzīvo Pēterim pēc tam, kad Jēzus bija viņam teicis šādus vārdus: „Svētīgs tu esi, Sīmani, Jonas dēls, jo miesa un asinis tev to neatklāja, bet Mans Tēvs, kas ir debesīs. Un Es tev saku: Tu esi Pēteris, un uz šās klints Es gribu celt savu draudzi, un elles vārtiem to nebūs uzvarēt. Un Es tev došu debesu valstības atslēgas”(Mat. 16:17-19). Vai jūs varat iedomāties, kā Pēteris jutās, dzirdot šādu apsolījumu no Dieva Dēla? Bet drīz vien sākās nepatikšanas. Kungs paskatījās uz viņu un teica: „Atkāpies no manis, sātan,” un : „Šonakt tu Mani aizliegsi.”Gan toreiz, gan vēlāk Pēteris pastāvēja tik stingri savā ticībā, cik vien spēja. Un galvenais viņam tika uzticēta īpaša uzdevuma veikšana.

Baznīcas vēsture stāsta par daudziem svētajiem, kurus piemeklēja pārbaudījumi gan personīgajā, gan laulības dzīvē, gan kalpošanā, gan veselībā. Viņi staigāja ticībā, ne skatīšanā, apzinoties, ka apsolījumi tiek galu galā piepildīti, bet šajā procesā iegūtajām ticības stundām ir vēl lielāka vērtība.

Ko Dievs apsolījis jums, kādam uzdevumam Viņš ir jūs aicinājis? Vai jūsu sirdis ilgojas pēc iespējas kalpot? Esiet droši! Viņš sasniegs visu, pēc kā jūs ilgojaties, ja vien jūs mierīgā pārliecībā un ticībā pakļausieties Viņam. Nebaidieties no kļūmēm un problēmām. Pastāviet droši ticībā, un jums tiks dots ne kā izlutinātam bērnam, bet kā ticības pilnam cilvēkam.

Mums jāsaprot, ka pārbaudījums ir ceļš uz izaugsmi. Šķēršļi nenozīmē, ka cilvēks pamest vienatnē vai arī ka viņš ir nenozīmīgs, vai saņēmis mazāku Dieva svētību. Gluži otrādi, šis cilvēks virzās uz priekšu, lai turpmāk varētu darboties, sekojot augstākam aicinājumam.

Turiet , mani brāļi, to par lielu prieku, ka jūs krītat dažādās kārdināšanās, zinādami, ka jūsu ticības pārbaudīšanas sagādā izturību.” (Jēk. 1:2-3)

Svētīgs tas vīrs, kas pastāv kārdināšanā, jo, norūdījumu sasniedzis, tas saņems dzīvības vainagu, ko Viņš ir apsolījis tiem, kas Viņu mīl” (Jēk. 1:12)