Problēmas sagatavo mūs kalpošanai Dievam. 

Soģu grāmatā ir atrodams ārkārtīgi neparasts stāsts. Ceļā uz Timnu Simsonam rēkdams uzbrūk lauva, bet „tā Kunga gars nāca pār Simsonu, un Viņš saplēsa lauvu, itin kā kazlēnu saplēš, pie kam viņa rokās nekā nebija”(14:6) Lauva pārsteidz Simsonu negaidot, bet liekas, ka Simsons ir tikpat pārsteigts par to, kas notika, kad pār viņu nāca Dieva Gars. Pēc kāda laika iedams garām tai pašai vietai, viņš ieraudzīja, ka nedzīvjā lauvas ķermenī bija bišu spiets un medus”(8.p). Simsons ēda pats un pabaroja arī savus vecākus, sacerēja arī mīklu par notikušo. „Barība iznāca no rijēja, no stipra izplūda saldums.”(14.p) Plēsoņa nesa nevis nāvi, bet pārtiku viņam un vecākiem.

Pētera 1.vēstulē 5:8 mums tiek mācīts: „Jūsu pretinieks – velns staigā apkārt kā lauva rūkdams un meklē, ko tas varētu aprīt.” Šķiet, ka velns, kā Simsona lauva, uzbrūk negaidot, problēmas, kārdinājuma vai grēka, apstākļu vai pat cilvēka veidolā tikai ar vienu nolūku – aprīt. Un tomēr, ja mēs droši pastāvam pat visvarenākā pārspēka priekšā, Dieva Gars mūs glābs. „Bet visas žēlastības Dievs, kas jūs Kristū ir aicinājis Savā mūžīgajā godībā, tas jūs, pēc īsām ciešanām, pats sagatavos, stiprinās, spēcinās, darīs pastāvīgus.”(1.Pēt.5:10)

Varbūt pat tad, kad problēma ir pārvarēta, mēs nedēļām un mēnešiem ilgi nespēsim saprast tās mērķi, un varbūt tā arī nesapratīsim to šīs dzīves laikā/ Bet arī šī neziņa virzīs mūs uz priekšu, tā ka „Mēs visās lietās pieaugsim Viņā, kas ir mūsu galva proti, Kristus”(Ef.4:15)

……….

Mēs apšaubām un mēģinām izprast daudzas lietas, kuras mums nav paredzēts zināt. Saņemtā atbilde nenestu mums nekāda labuma. Piemēram, mēs varētu jautāt, kāpēc miris mūsu mīļotais cilvēks. Pat ja Dievs dotu mums tiešu atbildi, tā nemazinātu mūsu skumjas, jo tās var atvieglot tikai Viņš pats. Iegūstot lielāku garīgu briedumu, mēs apmierināsimies ar daudzu neatbildētu jautājumu eksistenci.

Dieva nospraustajā, īstajā laikā mēs atklāsim, ka problēmas ir nesušas nevis iznīcību, kā mēs paredzējām, bet gan jaunus spēkus, caur mums kļūstot par spēka avotu arī citiem ļaudīm. Tad mēs varēsim atkārtot līdz ar Simsonu: ”Barība iznāca no rijēja, no stiprā iznāca saldums”. Ja Dieva ļaudis negūtu mācību problēmu pārpilnajā dzīvē, viņi nespētu kļūt par dzīvības avotu citiem. Ja mēs vēlamies kalpot citiem, šī kauja mums jāizcīna arī pašiem. „Slavēts lai mūsu Kunga Jēzus Kristus Dievs un Tēvs, žēlastības Tēvs, un iepriecināšanas Dievs, kas mūs iepriecina visās mūsu bēdās, ka mēs tos, kam ir kādas bēdas, varam iepriecināt ar to iepriecu, ko paši no Dieva saņēmuši”(II Kor.1:3-4).

…Pārdzīvojumi, kuri mūs periodiski sadragā, atbrīvo dzīvības spēku mūsos un ļauj tam izpausties apkārtējā pasaulē.”Jo, kamēr dzīvojam, vienmēr topam nodoti nāvē Jēzus dēļ, lai arī Jēzus dzīvība parādītos mūsu miesā”’ (II Kor.4:11)

Laikā, kad tika sarakstīta Jaunā Derība, zelts tika kausēts, lai no tā atdalītos sārņi. Pēc atdzišanas zelts tika karsēts atkal un atkal attīrīts no sārņiem. Šis process tika turpināts, līdz zeltā atspoguļojās cilvēka attēls, un tad bija skaidrs, ka zelts ir pilnīgi tīrs. Karsēšanas procesā zelts netika pievienots papildus, jo tas bija atrodams rūdā jau no paša sākuma, bet tas tika pilnībā atklāts.

Tāpat arī ticīgajiem Kristus ikvienā brīdī piemīt vienādā mērā. Un tomēr cilvēka egoistiskā dzīvība traucē izpausties šai lielajai bagātībai, kura apslēpta ikvienā kristietī. Periodiskā karsēšanā (problēmās) Dievs attīra mūs no visa, kas nav no Viņa. Noņemot sārņus, cilvēkā arvien vairāk atklājas Kristus, un process tiek atkārtots vēl un vēlreiz.

Kristietis, kurš vairs nemēģina pats risināt savas problēmas, ļauj tām tuvināt sevi Dievam, kļūstot par Dievam mīļu Viņa bērnu. „Tad jūs līksmosities, tagad, ja tas ir vajadzīgs, drusku skumdināti dažādos pārbaudījumos, lai jūs pārbaudītā ticība, kas ir daudz vērīgāka nekā iznīcīgais zelts, kas tak ugunī tiek pārbaudīts, izrādītos teicama, slavējama un godājam, kad Jēzus Kristus parādīsies”(I Pēt.1:6-7) Ticīgais pieredzēs Jēzus apsolījuma piepildījumu: „Patiesi, patiesi, Es jums saku, kas Man tic, tas arī tos darbus darīs, ko Es daru, un vēl lielākus par tiem darīs, jo es noeimu pie Tēva”(Jņ.14:12). Šādā cilvēkā Kristus dzīvība ir aizvietojusi viņā paša egoistisko dzīvību, un viņš piedalās Kristus darbā šeit uz zemes. Visiem, kuri vēlas iegūt šādu dzīvi ir jāsaprot, ka tapšana par garīgi auglīgu cilvēku ir saistīta ar problēmām.

Kamēr mums netiek dotas problēmas un pārliecība, ka mums pietrūkst spēka to pārvarēšanai, mēs ļoti reti varam saskatīt paši savus trūkumus. Mēs esam paštaisni. Bet , pārliecinājušies par savām vājībām, mēs iemācamies biedroties ar grēciniekiem, just viņiem līdzi un apraudāt viņu grēkus. Nepietiek ar to, ka mēs ienīstam grēku tā, kā Dievs to ienīst (kā daudzi māca), mums ir arī jāmīl grēcinieki tā, kā tos mīlējis Dieva Dēls. Problēmas iemācīs mūs auglīgi kalpot šīs mīlestības pārpilnībā.