Pārdomas Adventa laikā -2 

„UN VĀRDS BIJA PIE DIEVA”  Jņ.1:1b

Kur vēl tas varētu būt? Nekad nekas nav bijis ārpus Dieva. Mozus saka to pašu, kad raksta: „Dievs teica, lai top gaisma”. Kad vien Dievs runā vārdam jābūt pie viņa. Bet te viņš skaidri nošķir personas, tā ka Vārds, ar kuru viņš bija kopā ir no Dieva atšķirīgas persona. Šis pants nepieļauj tādu interpretāciju, ka Dievs būtu bijis viens, jo tas saka, ka kaut kas ir bijis pie Dieva, proti , Vārds. Ja viņš būtu bijis viens, kāpēc tad viņam vajadzētu sacīt: Vārds bija pie Dieva? Ja kaut kas ir blakus, tad tas vairs nav viens pats.

Nevajadzētu aizmirst, ka evaņģēlists stipri uzsver mazo vārdiņu „pie”. Jo viņš to atkārto un skaidri parāda personu atšķirību, lai tādejādi runātu pretī dabiskajam saprātam un nākotnes ķeceriem. Jo lai gan dabiskais saprāts var saprast, ka ir tikai viens Dievs, un daudzas Rakstu vietas to pamato un tas arī ir patiesība, tomēr Raksti stingri pretojas uzskatam, ka šis Dievs ir tikai viena persona.

Tā radās Sabēlija ķecerība, kurš teica: Tēvs , Dēls un Svētais Gars ir viena persona. Un arī Ārijs, lai gan viņš piekrita, ka Vārds bija pie Dieva, tomēr nevarēja piekrist, ka viņš ir patiesi Dievs. Pirmais apliecina un māca pārcenzdamies Dieva lielumu, pēdējais – pārcenzdamies daudzpersonalitāti. Pirmais sajauc personas, pēdējais atšķel būtības. Bet īstā kristīgā ticība ņem vidējo, māca un apliecina atsevišķas personas un nedalītu būtību. Tēvs ir  no Dēla atšķiŗīga persona, bet viņš nav cits Dievs. Dabiskais saprāts to nevar aptvert: to vajag satvert tikai ticība. Dabiskais saprāts rada maldus un ķecerības, ticība māca un uztur patiesību, jo tā pieslejas Rakstiem, kuri nemelo un neviļ.

M.LUTERS  “Iesākumā bija Vārds” – sprediķis Jņ. 1:1-14

Komentāri ir slēgti.

Powered by WordPress