Pārdomas Adventa laikā – 18 

„VIŅŠ NĀCA LIECĪBAS DĒĻ, LAI LIECINĀTU PAR GAISMU, LAI VISI NĀKTU PIE TICĪBAS CAUR VIŅU” – Jņ.1:7

Redzi, šis teksts ir skaidri saprotams, atceroties iepriekš sacīto – ka Evaņģēlijs tikai pasludina šo gaismu, Cilvēku Kristu, un dara tā, lai arī tumsība varētu Viņu uzņemt, taču ne ar prātu vai sajūtām, bet ar ticību. Jo evaņģēlists saka: „..lai visi nāktu pie ticības..” un  „Viņš nāca liecības dēļ, lai liecinātu..”>. Šīs liecības daba ir tāda, ka tā runā par lietām, kas nav redzamas, nedz zināmas vai sajūtamas; ir nepieciešams ticēt lieciniekam, kurš tās apliecina. Tātad arī Evaņģēlijs prasa nevis prāta piekrišanu un atbalstu, bet ticību, kas ir augstāka par prātu; jo citādi gaismu nav iespējams iepazīt.

„VIŅŠ PATS NEBIJA GAISMA, BET NĀCA, LAI LIECINĀTU PAR GAISMU” – Jņ.1:8

Kādēļ evaņģēlists vēlreiz saka , ka Jānis ir bijis tikai šīs gaismas liecinieks? Cik nepieciešama ir šāda atkārtošana! Pirmkārt, tādēļ, lai pierādītu, kašī gaisma ir nevis cilvēks, bet pats Dievs. Ja Jānis , šis izcilais svētais nav gaisma, bet tikai gaismas liecinieks, tad šai gaismai jābūt kam vairāk , nekā ir viss, kas svēts, – vienalga, vai tie būtu svētie, eņģeļi vai cilvēki. JO ja šādu gaismu varētu radīt svētums, tad Jānim noteikti būtu vajadzējis par tādu kļūt. Bet šī gaisma ir pārāka par  svētumu.

Otrkārt, šāda atkārtošana ir vajadzīga, lai aizstāvētos pret cilvēku mācību sludinātājiem, kas apliecina nevis Kristu, gaismu, bet paši sevi, Jo patiesi ir tā: visi, kas sludina cilvēku mācības, dara pašu cilvēku par gaismu un ved cilvēkus prom no gaismas, pievēršt viņus sev; tie liek paši sevi patiesās gaismas vietā.

M.Lutera sprediķa “Iesākumā bija Vārds” fragmenti