Mārtiņš Luters “Galda runas” – 54 

Miesīgs cilvēks nesaprot, kādēļ Pāvils tik bieži lepojas , saukdams sevi par Dieva kalpu, par Jēzus Kristus apustuli pēc Dieva gribas, tāpat arī  – par pagānu apustuli un skolotāju. Smagu pārbaudījumu laikā šī lepošanās ir bijusi nepieciešama, proti, kā ticības artikuls. Jā šādas nopūtas atskan lielu grūtību brīdī, tās kļūst par stipriem kliedzieniem, par saucieniem, kas sašķeļ debesis. Sātans man spētu darīt daudz vairāk raižu, ja es nebūtu doktors. Tā nav nieka lieta  – pārveidot visu pāvestības reliģiju un mācību. Cik grūti man to ir nācies darīt, – tas būs redzams pastarajā dienā. Tagad tam neviens nespēj noticēt.

Sākumā es labprāt būtu pakļāvies un paklausījis pāvestam un viņa garīdzniekiem; taču viņi negribēja pieņemt manu pazemību un paklausību. Tie uzstāja un apgalvoja, ka es saucot Dievu par meli, noliedzot Kristu un saucot Viņa Evaņģēliju par ķecerību. Ja Dievs tā gribētu, es ļautu, lai mani desmit reizes sadedzina, pirms es uzdrīkstētos darīt tādas lietas.