Mārtiņš Luters “Galda runas” – 53 

Ja velns mani atrod bezdarbībā un redz, ka nepievēršu uzmanību Dieva vārdam, viņš nomoka manu sirds apziņu, it kā es būtu mācījis nepareizi un veltīgi postījis agrāko kluso un mierīgo baznīcas kārtību, kāda tā bija pāvestībā, ar savu mācību radīdams daudz apgrēcības, nevienprātības un dažādu novirzienu. Nevaru noliegt, ka bieži vien tas mani biedē un dara raizes. Taču tai brīdī, kad satveru Dieva vārdu stājos pretī, sacīdams:  šī mācība, kuru es ar Dieva žēlastību esmu cēlis gaismā, mācīdams, sludinādams, rakstīdams utt., nav mana  mācība, bet šķīstais, tīrais Jēzus Kristus Evaņģēlijs, kas paliek mūžīgi, tādēļ ne tu, ne pasaule (kuras valdnieks, un dievs tu esi) nevar un nedrīkst likt tai nekādus šķēršļus.