..labpatika Savu Dēlu manī atklāt
Te tu dzirdi, kāda mācība Pāvilam ir dota un uzticēta, proti, Evaņģēlija mācība, kas ir Dieva Dēla atklāsme. Šī mācība atšķiras no Bauslības, kas neatklāj Dēlu, bet rāda grēku, izbiedē sirdsapziņu, atklāj nāvi, Dieva dusmību, tiesu un elli. Visas šīs lietas nav Dieva Dēls..
Ja Evaņģēlijs ir Dieva Dēla atklāsme, kā Pāvils to šeit apraksta, tad tas noteikti neapsūdz un neizbiedē sirdsapziņu, nedraud ar nāvi un nedzen izmisumā, kā to dara Bauslība, bet –tā ir mācība par Kristu, kas noteikti nav Bauslība, nedz darbs, bet – mūsu taisnība, gudrība, svētums un pestīšana(1.Kor.1:30). Kaut arī tas ir tik skaidri un gaiši , kā saule pusdienlaikā, tomēr pāvesta sekotāju aklums un neprātība bija tik liela, ka viņi Evaņģēliju padarīja par mīlestības Bauslību, bet Kristu – par likumdevēju, kas devis grūtāk izpildāmus baušļus nekā pats Mozus.
Evaņģēlijs māca, ka Kristus ir nācis ne tālab, lai dotu jaunu Bauslību un mācītu baušļus, kuri jāievēro, lai pareizi dzīvotu, bet, kā Viņš pats saka, Viņš ir nācis, lai kļūtu par upuri visas pasaules grēku dēļ, lai mūsu grēki mums tiktu piedoti un tiktu dāvāta mūžīgā dzīvība Kristus dēļ, nevis Bauslības darbu vai mūsu taisnības dēļ. Tieši šo nenovērtējamo dārgumu, kas mums ir dāvāts par brīvu, sludina Evaņģēlijs. Tādēļ Evaņģēlijs ir mācība, kura nav iemantojama ne ar kādām cilvēka pūlēm, uzticību vai gudrību, nedz arī ar Dieva Bauslības palīdzību, bet saņemama no paša Dieva. Kā Pāvils šeit saka: „Savu dēlu manī atklāt”- vispirms ar ārēji dzirdamu Vārdu, un tad iekšēji ar Svēto Garu.
Tātad Evaņģēlijs ir Dieva Vārds, kas nācis no Debesīm un tiek atklāts caur Svēto Garu, kas sūtīts tajā pašā nolūkā, tomēr tā, ka Vārdam ir jānāk pirmajam. Arī pats Pāvils iekšējo atklāsmi neiemantoja, pirms bija dzirdējis Vārdu, kas atskanēja no debesīm, proti; (Ap.d.9:4): „Saul, Saul, ko tu Mani vajā!” Tā nu apustulis vispirms dzirdēja Vārdu, un tikai tad sekoja atklāsmes, Vārda atziņa, ticība un Gara dāvanas,
..lai es prieka vēsti par Viņu nestu pagāniem
Pāvils sakārtovārdus ļoti piemērotā veidā: „Kad Dievam… labpatika Savu Dēlu manī atklāt”. Kālab? Ne tikai tālab, lai es pats ticētuDieva Dēlam, bet arī sludinātu par Viņu pagānu vidū.
Un tā visu gadu, nepagurt, nesūdzēties, bet smelties spēku Viņā, lūdzot, lai sludinātu. Mēs tagad esam Viņa vārda nesēji, pēc Pāvila…
Misionāri savās dzīvēs ne tikai vienu gadu, bet visu savu turpmāko dzīvi.