Dzīvoja kāds cars, viņa pavalstnieki uzskatīja viņu par skopu. Jo no pavalstniekiem ņēma lielus nodokļus un bija gatavs atņemt pēdējo maizes kumosu
Cars nolēma darīt ko labu, lai viņu cienītu. Bet sevī nodomāja , ka viņā nav tādas vēlmes ko labu darīt . Tātad , tie kas dara labu , viņiem ir kas vairāk nodomāja cars.
Sasauca cars savus padomniekus un prasīja :” Ko varētu darīt labu?” Padomnieki vienprātīgi atbildēja:” Visvairāk labu dara laimīgs cilvēks ,jo viņš savā laimē ir pārpildīti.
Es esmu nelaimīgs, nodomāja cars, jo man pietrūkst lielākas bagātības. Kad bagātību sakrāšu , tad arī kļūšu laimīgs, nodomāja cars, tad arī varēšu darīt labu.
Cars vāca aizvien lielākus nodokļus ,bet savā bagātībā nekļuva laimīgs.
Labu var darīt tikai laimīgs cilvēks, bet labums cilvēku nevar darīt laimīgu.
Un laimīgs ir tas, kurš pazīst Dievu.