Pa ceļu gāja zaglis, apmierināts ,ar pilnu somu sazagtā zelta. Ceļā viņam uzbruka slepkavnieku banda. Pārbijies no uzbrucējiem , zaglis pats atdeva maisu ar sazagto zeltu, lai tikai paliktu dzīvs.
Zaudējis visu, zaglis devās tālāk , ejot pa ceļu ,ceļa malā ieraudzīja sēdām večuku, kas pūtināja kājas no sava ceļa. Zaglis zaudējuma nomākts uzrunāja večuku, lai pastāstītu par savu nelaimi.
Man priekš tevis ir mierinājuma vārds, atbildēja večuks, gudrs, kas atdod to ,ko nevar noturēt. Zaglis vārda mierināts, ar večuku devās ceļā , kas izstāstīja savu dzīves stāstu, par to, ka pats kādreiz bijis zaglis un slepkava . Pēcāk savu grēku nožēlojis, un visu savu bagātību izdalījis pasaulei, lai palīdzētu cilvēkiem ar vārdu un , kas cieš. Zaglim palika žēl savas dzīves , viņš apraudājās un vēlējās darīt tāpat, bet bija žēl šķirties no savas bagātības, kas iegūta nepareizā ceļā.
Zaglis jautāja: „Tēvs, vai tev nav priekš manis kāds mierinājuma vārds ?”Protams, atbildēja večuks. Atdodot laupītājiem savu zeltu, tu savu turpmāko dzīvi esi izpircis. Visi tavi atlikušie zemes gadi tāpat ir skaitīti, ja atteiksies no iegūtā zelta, ko esi ieguvis ar meliem un viltu , tu atgriezīsi savu dvēseli, ar kuru tu būsi mūžībā.
Ne velti saka: gudrs ir tas, kas atdod to, ko nevar noturēt, bet īsti gudrs ir tas, kas gatavs apmainīt to, ko nevar noturēt, pret to ko nevar notērēt.
Jaunākie komentāri
Jānis / pirms 67 mēn.
Astere / pirms 69 mēn.
Jānis / pirms 69 mēn.
guntabl / pirms 70 mēn.
Armands / pirms 71 mēn.