183. E.Grīslis. Pārdomas par 1.Tim.1:13-14 

„Kaut gan iepriekš biju zaimotājs, vajātājs un varmāka; tomēr es esmu apžēlots, jo es nezinādams esmu darījis to neticībā, Bet pāri mēram bija mūsu Kunga žēlastība ar ticību un mīlestību, kas sakņojās Kristū Jēzū..” Pāvila pirmā vēstule Timotejam 1:13-14

***

Pāvils ir cilvēks ar pagātni, gaužam neglītu un brutālu pagātni. Pāvils to atklāti atzīst, ka viņš agrāk nav bijis godīgs cilvēks. Pie tam Pāvils sevi nemaz nemeklē kaut kā sevišķi attaisnot. Viņš neskatās, vai toreiz nebija arī savi ievērības cienīgi labi darbi. Ja jau labi meklējot, kaut ko vērtīgu varot atrast katrā atkritumu kastē. Pāvils nemeklē – viņš atklāti atzīstās! Viens otrs Pāvila vietā varbūt mēģinātu taisnoties, ka padarītais nebija lieli grēki, bet vairāk tikai tādi grēciņi. Pāvils nelokās, bet atzīstās. Tā ir gaužām laba priekšzīme mums visiem. Pagātni nav ko pušķot: kāda viņa ir bijusi, tāda viņa nu reiz ir bijusi. Vienīgais, ko varam darīt, ir pateikties Dievam par Viņa lielo žēlastību. Jo nav grēku, ko Dievs nav ar mieru piedot. Nav pārkāpumu, kas Dieva grāmatā nevar tikt izsvītroti. Tāda ir Dieva žēlastība! Dievs labprāt pāršķir jaunu lapu un ļauj mums iesākt no jauna, kaut vai vecumā. Katra jauna diena, ieskaitot šodienu, ir pati pirmā diena no mūsu mūzā atlikušās daļas. Kāds būs mūsu mūža pēdējais cēliens? Vai te tiksim atzīti kā Dieva teicēji, labestības darba darītāji un labsirdīgi, sirsnīgi cilvēki? Vai te ziedēs mīlestības lilijas – vai arī turpinās plaukt daži un nātres? Kas mēs kļūstam, sākot ar šodienu?

***

Mīļais Jēzu! Palīdzi man ne tikai vēlēties, lai es kļūtu labāks un darbīgāks, bet uzmudini mani Tev droši, atklāti un uzņēmīgi kalpot. Piedod man manus pagātnes grēkus un vadi mani Tavas žēlastības apveltītā nākotnē. Āmen.