182. E.Grīslis. Pārdomas par 1.Tim.1:5 

„Bet sludināšanas mērķis ir mīlestība, kas nāk no skaidras sirds un labas apziņas, un neliekuļotas ticības.” Pāvila pirmā vēstule Timotejam 1:5

***

Bet vai tad nesludina patiesību? Protams, ne jau melus vai puspatiesības. Vai tad nevēsta par Jēzu Kristu, Pestītāju un Kungu? – bez šaubām, to dara. Vai tad nemāca dzīvot morāli? – arī tas ir nepieciešams. Bet tomēr Luteram bija taisnība, citējot seno domu: „Mīli Dievu – un dari, kas tev vien patīk”. Jā, ja mīl Dievu, ne tikai vārdos un sludinājumos, bet no sirds, pazemīgi un šķīsti, laipnīgi, saticīgi, uzņēmīgi, tad tiešām viss ir labākā kārtībā. Jo mīlestība prot sevī sakopot visu mācību, visu morāli un visu, kas jāliecina par Jēzu Kristu. Protams, tā ir dziļa un saturīga mīlestība, gatava nest upurus citu labā, pat ziedot savu dzīvību. Tā ir gudra mīlestība, kas prot arī teikt „nē” un nebaidās norāt. Šāda mīlestība ir tiešām varena, jo tajā atspoguļojas Dieva lielā žēlastības gaisma un mīlestības spēks. Apustulis Pāvils jau nemāca sludināt mūsu pašu mīlestību, kas bieži vien ir savtīga, vārīga, neiecietīga. Ak, kādus stulbus darbus gan cilvēki neizstrādā savu kaislību dēļ zem mīlestības izkārtnes! Bet tā nav patiesa mīlestība. Uz Dieva dāvāto īsto mīlestību var paļauties. Kā zelts, tā nerūsē.

***

Mīļais Debesu Tēvs! Tu esi mūs tā mīlējis, ka mūsu pestīšanas dēļ ciešanās sūtījis savu Dēlu un Mūsu Pestītāju. Esi man, grēciniekam, žēlīgs, un māci man ikdienas pieaugt patiesā mīlestībā, kas ir Tevis dota, Tevis uzturēta un Tevis svētīta. Āmen.