25.augusts – K.O.Rozeniuss “Dieva Vārds katrai gada dienai” 

Dievs mums ir Dievs, kas var mums palīdzēt. Dievs Tas Kungs mūs izglābj arī no nāves (Ps. 68:20).

Arī Dieva bērni, kas nereti gaida uz svētīgo cerības stundu, lai pamestu šo bēdu ieleju un ieietu godībā, tomēr dažkārt baidās no nāves. Tas ir tikai gluži dabiski, jo tu neesi vienīgi gars, bet arī miesa. Luters raksta, ka tas ir tāpēc, ka “muļķīgā miesa” neko labāku par šo pasauli nezina.

Ja tu nepazīsti Dievu un tava sirdsapziņa tevi apsūdz, un tu nezini droši, vai Dievs ir tavs draugs, tad nebrīnies par bailēm, ko piedzīvo nāves priekšā. Te tev ir būtiskākais iemesls, lai, cik vien ātri iespējams, tu meklētu pārliecību par mūžīgo dzīvību. Taču, kad nāves bailes mēdz satvert arī tos, kas citkārt ir labās attiecībās ar Dievu, tiem ir jāsaprot, no kurienes tās nākušas. Tās ir velna ugunīgās bultas, ar kurām ienaidnieks, cik spēdams, cenšas sarūgtināt ticīgo biklās sirdis. Šādā brīdī vienīgais glābiņš ir piesaukt Viņu, kas spēj izdzīt ļaunos garus.

Nāves baiļu brīžos ir divas lietas, kas īpaši labi jāpatur prātā. Pirmkārt, ar mums nekas nevar notikt, ja tas nav mūsu uzticīgā Tēva sūtīts – pat mats nevar nokrist no mūsu galvas – vēl mazāk, ka mēs varētu pāriet no laika mūžībā. Mēs arī nedrīkstam aizmirst, ka mūsu uzticamais un patiesais Glābējs ir sacījis: “Vai nepārdod divi zvirbuļus par vienu artavu? Un neviens no tiem nekrīt zemē bez jūsu Tēva. Bet arī jūsu galvas mati visi ir skaitīti. Tāpēc nebīstieties, jūs esat labāki nekā daudzi zvirbuļi” (Mt. 10:29–31).

Jā, Kungs, Tu noteikti mūs vērtē daudz augstāk par zvirbuli! Nekas ar mums nevar notikt bez Tavas pavēles. Krumahers saka: “Neviens nemirst nejaušības dēļ, bet mēs visi mirstam tieši tai brīdī, kad mums jāmirst, ne agrāk, ne vēlāk.” Dāvids saka: “Tavā grāmatā bija rakstītas visas manas dienas, jau noteiktas, kad to vēl nebija it nevienas” (Ps. 139:16). Un Ījabs: “Ja jau viņa mūža laiks ir sīki ar ziņu noteikts,.. Tu viņam esi licis robežu, ko viņam nepārsniegt” (Īj. 14:5).

Nāve nav slimības vai zobena darbs, bet Dieva darbs. Cik gan tas ir aplami, kad kristieši pārlieku baidās no nāves! Nekāds nelaimes gadījums, nekāda cilvēciska vardarbība, nekāda epidēmija tiem nevar kaitēt, iekams nav situsi tā stunda, kas ierakstīta blakus viņu vārdiem lielajā debesu grāmatā.

Otrkārt: kaut arī mūsu miesa tam pretojas, tomēr ir labi, kad pienāk Tā Kunga stunda un Viņš mūs sauc pie Sevis. Arī mātei dažkārt ir jāspiež savs bērns gulēt un jāpatur viņa mazās rociņas, līdz bērns iemieg, līdzīgi arī kristietim tā ir nebeidzama svētība, kad tas iemieg ticībā un dodas prom no šīs pasaules, kas pilna ar postu, briesmām, grēku un skumjām, kaut arī viņa miesai šī iemigšana nav patīkama.

Mums jāpateicas Dievam, ka šī nepatika pret nāvi mūs nepazudina, jo galu galā visa mūsu dzīve pamatojas grēku piedošanā! Mūsu apžēlošana ir balstīta uz droša pamata, un nekāda grēka vājība tam nekaitē tikmēr, kamēr visa mūsu cerība būs Kristus patvērumā. Kas notiek, kad Tas Kungs mūs aicina? Tad notiek kas fantastisks, par ko jau ilgi esam domājuši – svinīga ieiešana Tā Kunga atdusā un valstībā, kuras godību neviena acs vēl nav redzējusi un neviena auss nav dzirdējusi. Mēs tiksim izglābti no visa ļauna šai nožēlojamā grēka un bēdu pasaulē un saņemsim visas labās dāvanas, ko visvarenais Dievs ir sagatavojis Saviem draugiem Savā svētlaimīgajā valstībā!

Mēs redzam, ka arī daba nemīl nāvi, bet vairās un bēg no tās, un tomēr nāve būs pret mums laba un svētīga, kad beidzot iemigsim Kristus patvērumā. Tādēļ kristiešiem ir jāklusina sava sirds Dieva priekšā un jāiemanto mierpilna un samierināta attieksme pret nāvi, lai nekristu velna tīklos un nesāktu vairīties no žēlastības pilnā Tēva gudrā un labā prāta pret viņiem.

Tomēr tas ir gluži dabiski, ka kristiešiem ir īpatnējs noskaņojums, kad pie viņiem ierodas pēdējais viesis. Tas ir milzīgs solis – pāriet no vienas pasaules citā! Doties prom no savas guļamistabas, lai svēto eņģeļu ielenkumā stātos visaugstākā Dieva vaiga priekšā – kas tā būs par pārmaiņu! Kādas neparastas izjūtas šai brīdī pārņems mūsu sirdi!

Bet apžēlotam Dieva bērnam ir aplama stūrgalvīga pretestība un neticības bailība, uzlūkojot nāves atnākšanu par naidīgu uzbrukumu, kad tā nāk, lai mūs pilnībā atbrīvotu no visa ļauna un dāvātu mums mierīgu atdusu. Vai kāds to uzskata par vardarbību, kad māte gulda savu zīdaini šūpulī? Vai arī, ja ienaidnieki būtu ieslodzījuši mani cietoksnī un mans valdnieks ar kareivjiem nāktu mani atbrīvot? Tur katrā ziņā būtu cīņas troksnis, taču es neuzlūkotu to kā ienaidnieka uzbrukumu. Es uzskatītu to par atbrīvošanu, kas man nāk par labu.

Un vai man būtu jābaidās, kad tuvojas svinīgā eņģeļu procesija, lai mani izglābtu no maniem ienaidniekiem un liktu man galvā dzīvības kroni? Patiesi, tā tas notiek ikviena Dieva bērna nāvē. Mēs zinām, ka tā ir neapstrīdama patiesība, jo pats mūsu Pestītājs Savās atvadās ir sacījis vārdus: “Un, kad Es būšu nogājis un jums vietu sataisījis, tad Es nākšu atkal un ņemšu jūs pie Sevis, lai tur, kur Es esmu, būtu arī jūs” (Jņ. 14:3).