24.augusts – K.O.Rozeniuus “Dieva Vārds katrai gada dienai” 

Kas tic uz Viņu, Viņa vārdā dabū grēku piedošanu (Ap. d. 10:43).

Kas man jāzina par šo piedošanu? Atbilde: tev, pamatojoties uz Dieva mūžīgo vārdu, ir jāzina, ka neatkarīgi no tā, cik smagi ir tavi grēki – pat ja tie ir “sarkani kā asinis”, Kristus grēku piedošanu neviens grēks nemazina, neizposta un neatceļ. Grēks nav tik spēcīgs, lai atceltu lielā visvarenā Glābēja taisnību un aizstāvību par mums. Grēks rada problēmas un neskaidrības šeit, virs zemes, t. i., mūsu laicīgajai taisnībai, taču grēks nesniedzas debesīs un nevar kaitēt mūžīgajai taisnībai.

Redzi, Dāvids saka: “Jo, cik augstu ir debesis pār zemi, tik augstu ir Viņa žēlastība pār tiem, kas Viņu bīstas” (Ps. 103:11). Un te ir jautājums par to, kas spēcīgāks – mūsu grēks vai Kristus taisnība. Pāvils raksta: “Tāpat kā līdz šim grēks ir valdījis nāvē, turpmāk valdītu žēlastība caur taisnību uz mūžīgu dzīvību, caur mūsu Kungu Jēzu Kristu.” “Jo, ja jau viena cilvēka pārkāpuma dēļ nāve caur šo vienu kļuvusi par valdnieci, cik daudz vairāk tie, kas saņēmuši žēlastības un taisnības dāvanas pārpilnību, kļūs dzīvības valdnieki caur šo vienu Jēzu Kristu!” (Rom. 5:21, 17).

Žēlastība ir pārāka par grēku. Salīdzinot ar vareno Kungu Kristu, mēs esam mazas un vājas radības, mūsu darbs un grēki nespēj pārvarēt Viņa darbu, žēlastību un piedošanu. Ja man, Kristum ticīgajam, ir žēlastība tad, kad esmu dievbijīgs, bet nav žēlastības tad, kad grēkoju un aizmirstos, tad Kristus valstībā darbi valdītu pār žēlastību – un žēlastība vairs nevaldītu pār darbiem!

Kāds gan tad labums mums būtu no Kristus? Ja man ir žēlastība tikai tais brīžos, kad rīkojos dievbijīgi, bet pēc tam vairs ne, tad jau taisnība nāk no darbiem, un Kristus ir velti miris! Kristus nepieņēma miesu un neziedoja Savas asinis, lai nestu mums tik svārstīgu žēlastību. “Tad nu tiem, kas ir Jēzū Kristū, vairs nav nekādas pazudināšanas” (Rom. 8:1). “Mani bērniņi, to es jums rakstu, lai jūs negrēkotu. Un, ja kāds krīt grēkā, tad mums ir aizstāvis Tēva priekšā – Jēzus Kristus, kas ir taisns” (1. Jņ. 2:1).

Tādēļ mums jāsaprot, ka Dievs Savā vārdā ar sodu un draudiem runā par mūsu grēkiem un pienākumiem tāpēc, ka vēlas atmodināt un izbiedēt vieglprātīgos, kuri ne par ko neuztraucas un nevēlas atgriezties. Šādi Viņš vēlas tos vest un vadīt pie Kristus un uzturēt ticīgos modrus un darbīgus. Bet Viņš nekādā ziņā nevēlas atcelt žēlastību, jo tad bauslība būtu pretēja Dieva apsolījumiem! Dievs pasarg’!

Ikviens, kas tic Kristum, ir mūžīgi brīvs no bauslības lāsta un tagad dzīvo patvēruma pilsētā, kur neviens grēks to vairs neaizsniedz un netiek tam pielīdzināts. Kā ir rakstīts: “Svētīgs ir cilvēks, kam Tas Kungs nepielīdzina viņa vainu” (Ps. 32:2). To ievēro: nepielīdzina vainu! Tā ir Kristus valstība – mūžīga valstība ar pastāvīgu un nemitīgu piedošanu. Tas Kungs par to svinīgi sludina: “Tautai, kas tur dzīvo, grēki ir piedoti” (Jes. 33:24).

Tas viss ir neatkarīgi no tā, ko es sevī jūtu vai redzu – ļaunumu, vēsumu, kūtrumu, gļēvumu, bailes no cilvēkiem, nepacietību, dusmas, nešķīstu iekāri vai vienalga ko – grēkus, kas ir pelnījuši sodu, grēknožēlu un aizlūgšanu. Jo tas nekādā ziņā neatceļ ne mata tiesu no žēlastības vai piedošanas. Nē, kamēr vien esmu pieķēries Kristum ticībā, tas viss man ir dots pilnā mērā, un šai ticībā man arvien būs prāts, kas ir kritisks pret sevi, pacieš ļaunu un ir saskaņā ar Garu. Tā es visā nopietnībā atzīstu un nosodu grēku sevī un laboju savu dzīvi.

Bet, kas attiecas uz manu sirdsapziņu – manām attiecībām ar Dievu – man jādzīvo tādā brīvībā, it kā nebūtu nedz grēka, nedz bauslības, nedz viena, nedz desmit baušļu, it kā es jau būtu debesīs, jo tieši tāds ir mans stāvoklis Dieva priekšā. Kur vien Dievs runā par grēku piedošanu, par grēku nepielīdzināšanu utt., tur nav nekādu joku, nekādas vārdu spēles. Nē, tas sacīts visā nopietnībā – dievišķā nopietnībā un patiesībā.

Tā ir svabadība, kurai Kristus mūs atsvabinājis. Tas nav jāsaprot tā, it kā kristietī vairs nebūtu nekāda grēka vai ka tas negrēkotu. Bet, kā sacīts iepriekš: kristietis jau atrodas valstībā, kur Kristus dēļ grēki netiek pielīdzināti, jo cilvēks tic Kristum, kas visus grēkus uzņēmies uz Sevis. Ticīgais ir valstībā, kur bauslība vairs nevar pavēlēt. Tiesa gan, bauslība vēl joprojām mums var sagādāt raizes un nemieru, taču tā vairs nevar mūs pazudināt. Lai slavēta Dieva žēlastība!

Luters par to brīnišķīgi sacījis: “Kamēr vien dzīvoju virs zemes, manai miesai arvien pielips grēki, un tāpat arī vainām un pārkāpumiem nebūs gala. Tad ir nepieciešams, lai pret to visu mēs liktu mūžīgo piedošanu un savu grēku dēļ nenāktu zem Dieva dusmām, bet grēku piedošanas dēļ dzīvotu žēlastībā. Redzi, tā ir mūžīgā derība, un tā stāv stipri un nešaubās, tā ka mūsu sirdis var būt drošas, jo grēks mūs nevar pazudināt.”