148. E.Grīslis. Pārdomas par Fil.1:12-13 

„Bet es gribu, brāļi, lai jūs zināt, ka tas, kas ar mani notiek, ir drīzāk sekmējis evaņģēliju, Ka manas važas ir kļuvušas iekš Kristus zināmas visā virssardzē, un arī visiem citiem.” Pāvila vēstule filipiešiem 1:12-13

***

Vietējo vidū ir pazīstams sakāmvārds, ka senā Roma netika uzcelta vienā dienā! Labas lietas prasa labu laiku. Arī Dieva lūgšana ir pamazām izkopjama māka. Un tomēr, ja mēs šodien neiesākam lūgt ilgāk kā parasti, mēs uz priekšu netiksim! Dieva lūgšanā paveras pavisam cits skats uz dzīvi. Te sastopam apustuli Pāvilu, ieslodzītu cietumā savas ticības dēļ. Viņam ir iemesls pieņemt, ka no cietuma viņš dzīvs vairs neiznāks. Bet no Pāvila vēstulēm nedveš uz nāvi notiesāta cilvēka sagurums vai pat izmisums! Pāvils dzīvo tālāk, pateicībā un dziļā ticības spraigumā. Vēlreiz, nedomāsim, ka šāda virtuozitāte ir dzīvē viegli sasniedzama. Ja mums pēkšņi jātiek ieslodzītiem slimības gultā vai pat tikai savā istabā, mēs izjutīsim šī posta smagumu un no tā cietīsim. Būs savi nospiestības brīži. Bet lūgšana spēj pavērt nospiestības lodziņu un ļaut iespīdēt Dieva žēlastības un cerības saulei. Ak, stāvoklis esot bezcerīgs? Kas to teica? Dievs? Un ja Dievs to tā neteica, tad nebūsim bezcerīgi! Bezcerība valda tikai neticīgu cilvēku aprindās. Ar Dievu vienmēr ir sava noteikta cerība, ja ne viena, tad otra, ja ne mūsu pašreizējā, tad kāda cita, Dieva dāvāta. Tādēļ lūgsim Dievu, lai mēs Viņa dāvāto cerības stariņu saskatītu un pateicībā drīz vien apbrīnotu!

***

Visuvarenais Dievs! Lūdzu, paglāb mani no tādām bažām, kas man liek dzīvot it kā Tevis vairs pasaulē nebūtu. Dāvā man tādu paļāvību, lai arī nebaltās dienās nezaudēju savu cerību Tev, jo Tu proti atrisināt visas problēmas un palīdzēt visās grūtībās. Āmen.