149. E.Grīslis. Pārdomas par Fil.1:2 

„Jo dzīvot man ir- Kristus un mirt – ieguvums.” Pāvila vēstule filipiešiem 1:21

***

Pāvils nebija vieglprātīgs cilvēks. Arī viņam sava dzīvība bija dārga. Un tomēr, kaut viņš nāvi nemeklēja ar neapdomīgu bravūru, viņš tomēr no nāves nebaidījās. Pat garai dzīvei reiz pienāk tās gals zemes virsū. Nāve ir dabīgs dzīves process. Kur gan zemes virsū liktu visus tos cilvēkus, ja mēs vairs nemirtu?! Un tomēr, normāli mums domas par nāvi sevišķi nepatīk. Tas ir arī pareizi. Nav jāsteidzas – laika nomirt būs vienmēr. Protams, visa šī nogaidīšana jau neatkarājas no mums. Dievs mums liek dzīvot, kamēr vien mēs esam Viņa plāniem šeit, zemes virsū nepieciešami. Reizēm mums nospiestā gara stāvoklī sāk likties, ka esam pilnīgi nevajadzīgi. Bet Dievs zina labāk par mums! Ja Viņš mums liek dzīvot, tad neesam nevajadzīgi, bet Viņam vajadzīgi kalpot šeit, savā vietā un dzīves situācijā. Tajā pašā laikā ir vērts atzīt, ka galu galā nāve būs mūsu personīgs ieguvums. Mūsu tuviniekiem tas varbūt būs zaudējums. Bet pasaule tomēr pēc laika samierināsies ar mūsu aiziešanu. Bet mēs līgosimies Dieva pagalmos! Mūžība būs mūsu absolūti brīnišķīgā mājvieta! Pie līdzsvarotas dzīves izpratnes piederas apziņa, ka mūs sagaida labi sagatavota dzīves vieta debesīs. Pie vispusīgas teoloģijas un svētceres piederas ticība, ka šī dzīve ir tikai sagatavošanās mūžībai. Tādēļ dzīvosim tā, ka mūsu dzīve var tiešām būt kārtīga gatavošanās. Pat dodoties ceļojumā nav ieteicams pēdējā brīdī šo un to samest koferī. Arī sagatavošanās uz mūžību prasa rūpīgu pārdomāšanu, ticīgu paļāvību un daudz mīlestības. Kā esam mēs sagatavojušies?

***

Mīļais Pestītāj! Lūdzu, dāvā man spēku, šeit zemes virsū Tev kalpot kā vien to pašreiz spēju. Bet par visu vairāk, es lūdzos pēc ticības paļauties uz drošību mūžībā un sirsnīgu mīlestību šai mūžības svētlaimei dienišķi sagatavoties. Āmen.