126. E.Grīslis. Pārdomas par Gal.1:3-5 

„Lai slavēts mūsu Kunga Jēzus Kristus Dievs un Tēvs, kas mūs Kristū ir svētījis ar visāda garīgu svētību debesīs. Viņā tas mūs pirms pasaules radīšanas izredzējis, lai mēs būtu svēti un nevainojami viņa priekšā. Pēc savas gribas labā nodoma, viņš mīlestībā jau iepriekš nolēmis, ka mums būs viņa bērniem būt caur Jēzu Kristu” Pāvila vēstule galatiešiem 1:3-5

***

„Es personīgi pieņēmu Jēzu Kristu par savu Pestītāju!” ir nopietna liecība, ticības apgarotībā formulēta – un tomēr sekla, pat ļoti sekla saturā. Jo Dieva vārds māca, ka pirms mēs varam izšķirties, Dievs mūs savā žēlastības spēkā, pēc savas mūžības lēmuma izredz un aicina! Pāvils, bez šaubām, rasta autobiogrāfiski, atceroties kā viņu, neticīgo, Kristus ar varītēm atgrieza ārpus Damaskas pilsētas. Šo savu pārdzīvojumu Pāvils tagad teoloģiski vispārina, paskaidrojot, ka ikviena cilvēka atgriešanās moments notiek Kristus iniciatīvā un iepriekšējā lēmumā. Neviens mēs nekļūstam kristieši uz savu galvu vien. Tas nenozīmē, ka mēs tiekam ar varītēm paturēti kristīgā ticībā. Ar savu brīvo gribu mēs varam no ticības ne tikai attālināties, bet arī to pilnīgi noliegt. Mēs varam teikt savu „nē!”. Bet pirmais aicinājums, pirmais uzmundrinājums nāk no Dieva. Un tam seko citi aicinājumi uz uzmundrinājumi. Mūs apskauj Kristus žēlastība. Mēs Viņam tiešām piederam. Un tikai tad mēz spējam teikt: „Es tiešām personīgi pieņemu Jēzu Kristu par savu Pestītāju!” Tā arī dāvanu var pieņemt, vai to atstumt. Bet kas dāvanu ņem pirms tā tikusi dota, ir vienkārši zaglis. Ticības lietās tas nav nemaz iespējams, jo te mēs esam atkarīgi no Dieva mīlestības.

***

Mīļais Pestītāj! Es Tev pateicos par Tavu sirds siltumu un Tavas devības plašo vērienu. Es Tev pateicos, ka Tu esi arī mani aicinājis un svētījis. Palīdzi man dzīvot šajā aicinājumā, svētībā un ticībā. Āmen.