Bet, ja pēc žēlastības, tad vairs ne no darbiem, citādi žēlastība vairs nebūtu žēlastība (Rom. 11:6).
Te ir Svēto Rakstu teksts, kas domāts, lai noskaidrotu ļoti svarīgo žēlastības jēdzienu. Tūkstošiem cilvēku apliecina un dzied, ka esam glābti vienīgi no žēlastības. Tomēr viņi joprojām grib paļauties uz saviem darbiem, lai paši nopelnītu Dieva žēlastību. Ja cilvēki arvien mīt tumsā, meklē sevī ko labu un vienlaikus saka, ka visu labo gaida “no Viņa žēlastības”, tad viņi jauc žēlastību ar nopelniem. Tāpat, ja cilvēki, apzinādamies savu nemitīgo grēku un ļaunumu, apliecina pestīšanu no žēlastības bez darbiem un tomēr neatrod sev dvēseles mieru, bet staigā apkārt mokošā tumsā, nav droši par Dieva žēlastību un labvēlību, tad arī šie cilvēki jauc žēlastību ar nopelniem un aizmirst, ka tie abi izslēdz viens otru. Šī sajaukšana ir ļoti kaitīga visai garīgajai dzīvei. Kad cilvēks nav mantojis mieru un nav drošs par Dieva žēlastību un draudzību, viņam nevar būt arī mīlestības, spēka un vēlmes darīt labu, jo šīs lietas izriet vienīgi no Dieva miera un iepriecinājuma. Tādēļ mums kārtīgi jāaplūko šie vārdi, lai iegūtu īsto žēlastības izpratni. Uzklausiet apustuļa vārdus: “Ja pēc žēlastības, tad vairs ne no darbiem.” Ja topam taisni un tīkami Dieva priekšā vienīgi no Kristus žēlastības, tad mūsu pašu nopelni, dievbijība, paklausība, mīlestība, atgriešanās, lūgšana tur nav līdzdalīga. Kamēr vien viss ir no tīras žēlastības, visi tavi trūkumi ne mazākā mērā nespēj mazināt Dieva mīlestību. Jo pestīšana nav “no darbiem” – ne iekšējiem, ne ārējiem –, citādi žēlastība vairs nav žēlastība, tā zaudē savu būtību kā nepelnīta dāvana, un žēlastības jēdziens kļūst absurds. Kad Dieva vārds runā par žēlastību, tā ir tāda žēlastība, kas atstāj bez ievērības visus nopelnus. Ja mēs topam taisnoti pēc mūsu darbiem un nopelniem, tā nav vairs nekāda žēlastība un mēs nevaram teikt, ka Dievs mūs glābj Savā žēlastībā – citādi darbi vairs nebūtu darbi. Žēlastība un nopelns ir pretēji viens otram. Ja Dievs mūs pieņemtu pēc darbiem vai nopelniem, tad mums būtu jāatzīst nopelnu vērtība un jāpārstāj runāt par žēlastību, kas izslēdz nopelnu. Jo tas būtu slikts nopelns, ja tā atalgošanai būtu vajadzīga vēl žēlastība. Tik principiāli šeit runā apustulis. Viņš vēlas teikt: vai nu tā ir žēlastība un tas nav nopelns; vai arī tas ir nopelns un tā nav žēlastība. Ja cilvēks ir laipns pret kādu cienīgu cilvēku, kas to pelnījis, tā vairs nav nekāda žēlastība. Jo īsta žēlastība ir pilnīgi nepelnīta. Tieši to grib teikt apustulis. Atliek tikai jautājums: vai Dievs grēcinieku glābj no žēlastības? Ko Dievs ir lēmis un atklājis Savā vārdā? No šī jautājuma ir atkarīgs mans miers un iepriecinājums manā nāves brīdī. Šai nopietnajā lietā es gribu būt pilnīgi drošs par Dieva prātu. Ko Dievs saka Sava Dēla atklāsmē? Aplūkosim to. Visspēcīgākā liecība par glābšanu no žēlastības, nevis no darbiem, ir Dieva paša izcilais darbs, kad Viņš mūsu dēļ pakļāva bauslībai Savu vienīgo Dēlu, lai Tas kļūtu upuris par mūsu grēkiem. Pats šis darbs un visa Dieva atklāsme, kas to paskaidro, ir likusi drošu pamatu ticībai un cerībai uz nepelnītu žēlastību. No pasaules iesākuma Dievs ir pasludinājis Savu nodomu sūtīt Savu vienīgo Dēlu par mūsu Glābēju. Cilvēka grēkākrišanas dienā Dievs runāja par sievas dzimumu, kas samīs čūskas galvu, un tad ar ilgu gatavošanos, neskaitāmiem simboliskiem upuriem un atjaunotiem apsolījumiem Viņš vienmēr stiprināja un uzturēja Savus ļaudis, kas gaidīja apsolīto Glābēju. Un, kad beidzot Viņa ierašanos pasludināja eņģeļi, apstiprināja zīmes, brīnumi un Svētā Gara nākšana, tad Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū pilns žēlastības un patiesības (Jņ. 1:14), mēs redzējām Viņu kā paklausīgu kalpu, noliktu zem bauslības, lai izpirktu tos, kas bija zem bauslības (Gal. 4:4–5), un mēs dzirdējām Viņu pasludinām, ka Viņš nācis atdot Savu dzīvību kā izpirkuma maksu par daudziem (Mt. 20:28), un mēs redzējām Viņu, svētu un nevainīgu, ciešam mokas un mirstam par mūsu grēkiem. Tas viss mums nepārprotami vēstī, ka Dievs grib glābt cilvēkus no tīras žēlastības. Ja reiz Viņš mums ir devis Savu vienpiedzimušo Dēlu kā izpirkumu, kā asiņainu upuri par mūsu grēkiem, tad ikvienam ir jāpārdomā – vai tiešām Dievs mūs gribēs uzlūkot pēc mūsu pašu cienības un nopelniem? Ja taisnība nāk no bauslības (ar mūsu nopelniem), tad Kristus ir velti miris (Gal. 2:21), saka apustulis.
Jaunākie komentāri
Jānis / pirms 73 mēn.
Astere / pirms 75 mēn.
Jānis / pirms 75 mēn.
guntabl / pirms 76 mēn.
Armands / pirms 77 mēn.