63. E.Grīslis. Pārdomas par 1.Kor.1-29 

„Lai nekas, kas ir miesa, nelielās Dieva priekšā.” Pāvila pirmā vēstule korintiešiem 1:29

***

Vēlreiz, mēs esam pazemīgi nevis tāpēc, ka tas labi izskatās, bet tādēļ, ka mēs patiešām atrodamies pie zemes, daudz vairāk nezinādami kā zinādami. Dieva priekšā mums gluži vienkārši nav ar ko lielīties – pat ne ar savu pazemību! (Jo reizēm notiek, ka kristīgs cilvēks kļūst ļoti lepns uz savu lielo pazemību!). Ir vērts ievērot, ka Pāvils šādu dzīves faktu nevairās korintiešiem pateikt tieši savas pamācošās vēstules pašā iesākumā. Pāvils nevēlās uzdoties par viszinīgu ekspertu, kas saprot Dievu un pasauli, tāpēc vienmēr spēdams ieskatīgi reaģēt uz pašreizējo situāciju. Protams, Pāvils tajā pašā laikā raksta, jo viņam ir kaut kas, ko teikt. Bet savās vēstulēs viņš parasti cītīgi atsaucās uz Svētā Gara vadību un tikai reti iesprauž pa vidum savu „manuprāt”. Kā ir ar mums šajā ziņā? Vai „manuprāt” atrodas runas centrā vai arī pašā mazajā maliņā? Vai apzināmies savu miesīgumu un lūdzamies Dieva Gara atveldzi, spēku un gaismu? Vai vēl arvien meklējam kā tādi, kam patiesība vēl nemaz nav deguna priekšā, bet jāmeklē, jālūdzās un jāpēta? Ai, nav viegli pazīt Svētos Rakstus un būt pazemīgam. Bet vēl grūtāk ir Svētos Rakstus nepazīt un tad pazemīgi uzvesties.

***

Visuvarenais Debesu Tēvs! Lūdzu pasargi mani, lai es klausītos Tevī abām ausīm, zemotos Tavā priekšā uz abiem ceļiem un dienišķi izlūgtos Tavu palīdzību dzīvot un meklēt, un vienmēr Tevi apliecināt Jēzus Kristus, mana Pestītāja, vārdā. Āmen.